1 Woe to them that devise iniquity, and work evil upon their beds! when the morning is light, they practise it, because it is in the power of their hand. 2 And they covet fields, and take them by violence; and houses, and take them away: so they oppress a man and his house, even a man and his heritage. 3 Therefore thus saith the LORD; Behold, against this family do I devise an evil, from which ye shall not remove your necks; neither shall ye go haughtily: for this time is evil.
4 ¶ In that day shall one take up a parable against you, and lament with a doleful lamentation, and say, We be utterly spoiled: he hath changed the portion of my people: how hath he removed it from me! turning away he hath divided our fields. 5 Therefore thou shalt have none that shall cast a cord by lot in the congregation of the LORD.
6 Prophesy ye not, say they to them that prophesy: they shall not prophesy to them, that they shall not take shame.
7 ¶ O thou that art named the house of Jacob, is the spirit of the LORD straitened? are these his doings? do not my words do good to him that walketh uprightly? 8 Even of late my people is risen up as an enemy: ye pull off the robe with the garment from them that pass by securely as men averse from war. 9 The women of my people have ye cast out from their pleasant houses; from their children have ye taken away my glory for ever. 10 Arise ye, and depart; for this is not your rest: because it is polluted, it shall destroy you , even with a sore destruction. 11 If a man walking in the spirit and falsehood do lie, saying , I will prophesy unto thee of wine and of strong drink; he shall even be the prophet of this people.
12 ¶ I will surely assemble, O Jacob, all of thee; I will surely gather the remnant of Israel; I will put them together as the sheep of Bozrah, as the flock in the midst of their fold: they shall make great noise by reason of the multitude of men. 13 The breaker is come up before them: they have broken up, and have passed through the gate, and are gone out by it: and their king shall pass before them, and the LORD on the head of them.
Cilvēku un Dieva plāni
1 Vai! tiem, kas iecerējuši nekrietnību,
kas savās guļvietās izprāto ļaunu,
ar rīta gaismu viņi to paveic,
jo viņi to spēj!
2 Viņi iekāro laukus un sagrābj tos,
tāpat namus un atņem tos!
Viņi padzen cilvēku no sava nama,
vīru no sava mantojuma.
3 Tādēļ tā saka Kungs:
“Redzi, ļaunu es esmu iecerējis pret šo dzimtu,
no tā jūs nepasargāsiet savus skaustus,
augstprātībā vairs nestaigāsiet,
jo šis ir ļauns laiks!”
4 Todien jūs izzobos ar parunu,
jums uzdziedās raudu dziesmu:
“Mēs postīt izpostīti,
manas tautas mantojuma daļu viņš izmaina! –
Ak, kādēļ viņš man to atņem,
atkritējiem viņš izdāļā mūsu tīrumus?!”
5 Tādēļ Kunga sapulcē tev nebūs neviena,
kas sadala zemi pēc lozes.
Viltus pravieši un sludinātāji
6 Ar putām uz lūpām tie sludina: “Jel nesludiniet ar putām uz lūpām!”
Lai tie viņiem nesludina, lai nav jākrīt kaunā!
7 Jēkaba nams, tā tiek runāts:
“Vai tik vājš ir Kunga gars,
ka šie būtu viņa darbi?”
Vai mani vārdi nedara labu
tiem, kas iet taisnus ceļus?
8 Nupat vēl bija mani ļaudis –
nu kļuvuši par naidniekiem!
Pretimnācējam laupāt apmetni un svārkus,
mierīgiem ceļiniekiem klājas, kā nākot no kara!
9 Manas tautas sievas jūs patriecat
no viņu jaukajiem namiem!
Viņu bērniem jūs atņemat
uz mūžiem manu krāšņumu!
10 Celieties un ejiet! –
Šī nav vieta atpūtai,
un, tādēļ ka nešķīsta,
tā tiks sagrauta un necelsies!
11 Ja nāktu vīrs, viltus garā runādams melus:
“Es tev sludināšu par vīnu un stipru dziru…” –
tas būtu īstais sludinātājs šai tautai!
Apsolījums Israēla atlikumam
12 Es lasīt uzlasīšu jūs visus, Jēkab,
pulcēt sapulcēšu Israēla atlikumu,
savākšu vienkop kā avis aplokā –
kā ganāmpulks ganībās drūzmēsies ļaudis.
13 Ceļa lauzējs kāpj augšā viņiem pa priekšu,
tie izlaužas cauri vārtiem un iziet pa tiem,
viņu ķēniņš dodas pa priekšu,
un Kungs viņus vada!
