1 I am come into my garden, my sister, my spouse: I have gathered my myrrh with my spice; I have eaten my honeycomb with my honey; I have drunk my wine with my milk: eat, O friends; drink, yea, drink abundantly, O beloved.
2 ¶ I sleep, but my heart waketh: it is the voice of my beloved that knocketh, saying , Open to me, my sister, my love, my dove, my undefiled: for my head is filled with dew, and my locks with the drops of the night. 3 I have put off my coat; how shall I put it on? I have washed my feet; how shall I defile them? 4 My beloved put in his hand by the hole of the door , and my bowels were moved for him. 5 I rose up to open to my beloved; and my hands dropped with myrrh, and my fingers with sweet smelling myrrh, upon the handles of the lock. 6 I opened to my beloved; but my beloved had withdrawn himself, and was gone: my soul failed when he spake: I sought him, but I could not find him; I called him, but he gave me no answer. 7 The watchmen that went about the city found me, they smote me, they wounded me; the keepers of the walls took away my veil from me. 8 I charge you, O daughters of Jerusalem, if ye find my beloved, that ye tell him, that I am sick of love.
9 ¶ What is thy beloved more than another beloved, O thou fairest among women? what is thy beloved more than another beloved, that thou dost so charge us? 10 My beloved is white and ruddy, the chiefest among ten thousand. 11 His head is as the most fine gold, his locks are bushy, and black as a raven. 12 His eyes are as the eyes of doves by the rivers of waters, washed with milk, and fitly set. 13 His cheeks are as a bed of spices, as sweet flowers: his lips like lilies, dropping sweet smelling myrrh. 14 His hands are as gold rings set with the beryl: his belly is as bright ivory overlaid with sapphires. 15 His legs are as pillars of marble, set upon sockets of fine gold: his countenance is as Lebanon, excellent as the cedars. 16 His mouth is most sweet: yea, he is altogether lovely. This is my beloved, and this is my friend, O daughters of Jerusalem.
1 „Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeņi savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreib-stiet labsajūtā!“
2 Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: „Atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana balodīte, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma!“
3 —„Es esmu novilkusi savu tērpu; —kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju?“
4 Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot.
5 Tad es piecēlos, lai atdarītu sa-vam draugam; pa manām roku dilbām lejup ritēja šķidro miņu straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirk-stiem uz atslēgas aizšaujamā.
6 Un kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.
7 Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu!
8 Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, kas es esmu sasirgusi aiz mīlestības!
9 „Kas tad ir tavā draugā pārāks par tik daudz labumiem arī citu draugos, tu visuskaistākā starp sievietēm? Kādas priekšrocības ir tavam draugam salīdzi-nājumā ar citiem draugiem, ka tu mums tevis teikto tik spēcīgi piekodini?“
10 Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārti dūmeņu ādas krāsu, viņš ir īpatnīgs un izceļas starp tūkstošiem.
11 Viņa galva ir vistīrākais un vis-smalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtotas kā vīna koka tverekļu vītnes, un tās ir melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā.
13 Viņa vaigi ir kā garžu augu dārziņš, kufā aug balzama zāles; viņa lūpas ir kā rozes, kuļras pil no to slacinātājām mirrēm.
14 Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts.
15 Viņa lieli ir kā marmora atspaidi, kufi balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils, kā tajā augošie ciedri.
16 Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcigs! Tāds ir mans draugs, jā, —tiešām tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas!
