1 I am the rose of Sharon, and the lily of the valleys. 2 As the lily among thorns, so is my love among the daughters.
3 As the apple tree among the trees of the wood, so is my beloved among the sons. I sat down under his shadow with great delight, and his fruit was sweet to my taste. 4 He brought me to the banqueting house, and his banner over me was love. 5 Stay me with flagons, comfort me with apples: for I am sick of love. 6 His left hand is under my head, and his right hand doth embrace me. 7 I charge you, O ye daughters of Jerusalem, by the roes, and by the hinds of the field, that ye stir not up, nor awake my love, till he please.
8 ¶ The voice of my beloved! behold, he cometh leaping upon the mountains, skipping upon the hills. 9 My beloved is like a roe or a young hart: behold, he standeth behind our wall, he looketh forth at the windows, shewing himself through the lattice. 10 My beloved spake, and said unto me, Rise up, my love, my fair one, and come away. 11 For, lo, the winter is past, the rain is over and gone; 12 The flowers appear on the earth; the time of the singing of birds is come, and the voice of the turtle is heard in our land; 13 The fig tree putteth forth her green figs, and the vines with the tender grape give a good smell. Arise, my love, my fair one, and come away.
14 ¶ O my dove, that art in the clefts of the rock, in the secret places of the stairs, let me see thy countenance, let me hear thy voice; for sweet is thy voice, and thy countenance is comely. 15 Take us the foxes, the little foxes, that spoil the vines: for our vines have tender grapes.
16 ¶ My beloved is mine, and I am his: he feedeth among the lilies. 17 Until the day break, and the shadows flee away, turn, my beloved, and be thou like a roe or a young hart upon the mountains of Bether.
1 Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. —
2 „Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām.“
3 Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei.
4 Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.
6 Viņa kreisā roka gul zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani.
7 Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!
8 Klau, —tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna!
9 Mans draugs ir līdzīgs jaunam srimāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10 Mans draugs atbild un saka man: „Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12 Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks—pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.
13 Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!
14 Tu mana balode klinšu spraugās, apslēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!“
15 „Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi! —
16 Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām.
17 Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kujus plaisas šķir citu no cita.“
