1 And Naomi had a kinsman of her husband’s, a mighty man of wealth, of the family of Elimelech; and his name was Boaz. 2 And Ruth the Moabitess said unto Naomi, Let me now go to the field, and glean ears of corn after him in whose sight I shall find grace. And she said unto her, Go, my daughter. 3 And she went, and came, and gleaned in the field after the reapers: and her hap was to light on a part of the field belonging unto Boaz, who was of the kindred of Elimelech.
4 ¶ And, behold, Boaz came from Beth-lehem, and said unto the reapers, The LORD be with you. And they answered him, The LORD bless thee. 5 Then said Boaz unto his servant that was set over the reapers, Whose damsel is this? 6 And the servant that was set over the reapers answered and said, It is the Moabitish damsel that came back with Naomi out of the country of Moab: 7 And she said, I pray you, let me glean and gather after the reapers among the sheaves: so she came, and hath continued even from the morning until now, that she tarried a little in the house. 8 Then said Boaz unto Ruth, Hearest thou not, my daughter? Go not to glean in another field, neither go from hence, but abide here fast by my maidens: 9 Let thine eyes be on the field that they do reap, and go thou after them: have I not charged the young men that they shall not touch thee? and when thou art athirst, go unto the vessels, and drink of that which the young men have drawn. 10 Then she fell on her face, and bowed herself to the ground, and said unto him, Why have I found grace in thine eyes, that thou shouldest take knowledge of me, seeing I am a stranger? 11 And Boaz answered and said unto her, It hath fully been shewed me, all that thou hast done unto thy mother in law since the death of thine husband: and how thou hast left thy father and thy mother, and the land of thy nativity, and art come unto a people which thou knewest not heretofore. 12 The LORD recompense thy work, and a full reward be given thee of the LORD God of Israel, under whose wings thou art come to trust. 13 Then she said, Let me find favour in thy sight, my lord; for that thou hast comforted me, and for that thou hast spoken friendly unto thine handmaid, though I be not like unto one of thine handmaidens. 14 And Boaz said unto her, At mealtime come thou hither, and eat of the bread, and dip thy morsel in the vinegar. And she sat beside the reapers: and he reached her parched corn , and she did eat, and was sufficed, and left. 15 And when she was risen up to glean, Boaz commanded his young men, saying, Let her glean even among the sheaves, and reproach her not: 16 And let fall also some of the handfuls of purpose for her, and leave them , that she may glean them , and rebuke her not.
17 So she gleaned in the field until even, and beat out that she had gleaned: and it was about an ephah of barley.
18 ¶ And she took it up, and went into the city: and her mother in law saw what she had gleaned: and she brought forth, and gave to her that she had reserved after she was sufficed. 19 And her mother in law said unto her, Where hast thou gleaned to day? and where wroughtest thou? blessed be he that did take knowledge of thee. And she shewed her mother in law with whom she had wrought, and said, The man’s name with whom I wrought to day is Boaz. 20 And Naomi said unto her daughter in law, Blessed be he of the LORD, who hath not left off his kindness to the living and to the dead. And Naomi said unto her, The man is near of kin unto us, one of our next kinsmen. 21 And Ruth the Moabitess said, He said unto me also, Thou shalt keep fast by my young men, until they have ended all my harvest. 22 And Naomi said unto Ruth her daughter in law, It is good, my daughter, that thou go out with his maidens, that they meet thee not in any other field. 23 So she kept fast by the maidens of Boaz to glean unto the end of barley harvest and of wheat harvest; and dwelt with her mother in law.
1 Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlīmelecha ģints; viņa vārds bija Boāss.
2 Un moābiete Rute sacīja Naomijai: „Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.“ Un tā atbildēja viņai: „Ej, mana meita.“
3 Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimelecha ģints.
4 Un lūk, Boāss nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: „Tas Kungs lai ir ar jums!“ Un tie atbildēja: „Tas Kungs lai tevi svētī!“
5 Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: „Ka meitene tā ir?“
6 Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: „Tā ir kāda moābiešu meitene, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes.
7 Viņa teica: „Lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē.“ Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.“
8 Tad Boāss sacīja Rutei: „Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm.
9 Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.“
10 Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: „Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece?“
11 Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: „Man ir, atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīra mātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.
12 Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu!“
13 Tad viņa sacīja: „Kaut es atrastu žēlastību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.“
14 Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: „Nāc šurp un ēd un mērc savu kumosu skābumā.“ Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pārī.
15 Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri,
16 Bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.“
17 Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu.
18 Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīra mātei, ko bija salasījusi, un izņēma ari un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi.
19 Un viņas vīra māte jautaja: „Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!“ Tad viņa stāstīja savai vīra mātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: „Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.“
20 Un Naomija sacīja savai vedeklai: „Lai viņš ir tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!“ Naomija arī stāstīja viņai: „Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.“
21 Un moābiete Rute sacīja: „Bez tam viņš man sacīja: Turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.“
22 Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: „Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.“
23 Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīra mātes.
