1 And the LORD spake unto Moses, saying, 2 Make thee two trumpets of silver; of a whole piece shalt thou make them: that thou mayest use them for the calling of the assembly, and for the journeying of the camps. 3 And when they shall blow with them, all the assembly shall assemble themselves to thee at the door of the tabernacle of the congregation. 4 And if they blow but with one trumpet , then the princes, which are heads of the thousands of Israel, shall gather themselves unto thee. 5 When ye blow an alarm, then the camps that lie on the east parts shall go forward. 6 When ye blow an alarm the second time, then the camps that lie on the south side shall take their journey: they shall blow an alarm for their journeys. 7 But when the congregation is to be gathered together, ye shall blow, but ye shall not sound an alarm. 8 And the sons of Aaron, the priests, shall blow with the trumpets; and they shall be to you for an ordinance for ever throughout your generations. 9 And if ye go to war in your land against the enemy that oppresseth you, then ye shall blow an alarm with the trumpets; and ye shall be remembered before the LORD your God, and ye shall be saved from your enemies. 10 Also in the day of your gladness, and in your solemn days, and in the beginnings of your months, ye shall blow with the trumpets over your burnt offerings, and over the sacrifices of your peace offerings; that they may be to you for a memorial before your God: I am the LORD your God.
11 ¶ And it came to pass on the twentieth day of the second month, in the second year, that the cloud was taken up from off the tabernacle of the testimony. 12 And the children of Israel took their journeys out of the wilderness of Sinai; and the cloud rested in the wilderness of Paran. 13 And they first took their journey according to the commandment of the LORD by the hand of Moses.
14 ¶ In the first place went the standard of the camp of the children of Judah according to their armies: and over his host was Nahshon the son of Amminadab. 15 And over the host of the tribe of the children of Issachar was Nethaneel the son of Zuar. 16 And over the host of the tribe of the children of Zebulun was Eliab the son of Helon. 17 And the tabernacle was taken down; and the sons of Gershon and the sons of Merari set forward, bearing the tabernacle.
18 ¶ And the standard of the camp of Reuben set forward according to their armies: and over his host was Elizur the son of Shedeur. 19 And over the host of the tribe of the children of Simeon was Shelumiel the son of Zurishaddai. 20 And over the host of the tribe of the children of Gad was Eliasaph the son of Deuel. 21 And the Kohathites set forward, bearing the sanctuary: and the other did set up the tabernacle against they came.
22 ¶ And the standard of the camp of the children of Ephraim set forward according to their armies: and over his host was Elishama the son of Ammihud. 23 And over the host of the tribe of the children of Manasseh was Gamaliel the son of Pedahzur. 24 And over the host of the tribe of the children of Benjamin was Abidan the son of Gideoni.
25 ¶ And the standard of the camp of the children of Dan set forward, which was the rereward of all the camps throughout their hosts: and over his host was Ahiezer the son of Ammishaddai. 26 And over the host of the tribe of the children of Asher was Pagiel the son of Ocran. 27 And over the host of the tribe of the children of Naphtali was Ahira the son of Enan. 28 Thus were the journeyings of the children of Israel according to their armies, when they set forward.
29 ¶ And Moses said unto Hobab, the son of Raguel the Midianite, Moses’ father in law, We are journeying unto the place of which the LORD said, I will give it you: come thou with us, and we will do thee good: for the LORD hath spoken good concerning Israel. 30 And he said unto him, I will not go; but I will depart to mine own land, and to my kindred. 31 And he said, Leave us not, I pray thee; forasmuch as thou knowest how we are to encamp in the wilderness, and thou mayest be to us instead of eyes. 32 And it shall be, if thou go with us, yea, it shall be, that what goodness the LORD shall do unto us, the same will we do unto thee.
33 ¶ And they departed from the mount of the LORD three days’ journey: and the ark of the covenant of the LORD went before them in the three days’ journey, to search out a resting place for them. 34 And the cloud of the LORD was upon them by day, when they went out of the camp. 35 And it came to pass, when the ark set forward, that Moses said, Rise up, LORD, and let thine enemies be scattered; and let them that hate thee flee before thee. 36 And when it rested, he said, Return, O LORD, unto the many thousands of Israel.
1 Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams:
2 „Taisi sev divas sudraba taures; tās tev būs izkalt no tīra sudraba, un tās lai tev kalpo draudzes sasaukšanai un nometnes pacelšanai.
3 Tiklīdz abas pūtīs, tad visai draudzei būs pie tevis sapulcēties saiešanas telts durvīs;
4 Bet ja vienu vien pūtīs, tad lai pie tevis sapulcējas Israēla virsaiši, kufiem ir pakļauti vīru tūkstoši.
5 Bet kad jūs ar varenu skaņu pūtīsit, tad lai ceļas tā nometnes daļa, kas apmetusies pret austrumiem.
6 Bet kad otru reizi tiks trauksme pūsta, tad lai ceļas tās nometnes, kas apmetušās pret dienvidus pusi, un lai dodas ceļā. Trauksme jāpūš posmiem, kad viņiem jādodas ceļā.
7 Bet ja grib sasaukt draudzes pilnsapulci, tad tas jādara pūšot, tomēr ne tik stipri, kā ceļot trauksmi.
8 Un priesteriem—Ārona dēliem, ir jāpūš taures, un tas lai ir mūžīgs bauslības noteikums arī jūsu pēcnācējiem.
9 Un kad jūs ejat kapā par savu tēvu zemi pret ienaidnieku, kas jūs ir apspiedis, tad saceliet trauksmi ar taurēm, un tad tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pieminēs, un jūs tiksit izglābti no saviem ienaidniekiem.
10 Un tāpat arī savās prieka dienās, un savos svētku laikos, un savos jaunā mēneša svētkos pūtiet savas taures, tāpat ari savus dedzināmos un kaujamos pateicības upurus nesot, lai jūsu Dievs jūs piemin. —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!“
11 Un notika otra gada otra mēneša divdesmitajā dienā, ka mākonis no saiešanas telts mājokja pacēlās.
12 Un Israēla bērni izvilka savu telšu mietiņus, un ar pārgājieniem tie devās ceļā projām no Sinaja tuksneša; bet mākonis nolaidās Pāranas tuksnesī.
13 Tā tie pirmo reizi devās ceļā, klausīdami tā Kunga pavēli Mozum.
14 Un pirmā ar saviem pulkiem un savu kapa pulku karogu ceļā devās Jūdas cilts ar Nachšonu, Aminādaba dēlu, savu pulku priekšgalā.
15 Bet Isašara cilts kara pulku priekšgalā bija Netaneēls, Zuara dēls;
16 Un Zebulona cilts kapa pulku priekšgalā stāvēja Ēliābs, Helona dēls.
17 Kad mājoklis tika nocelts, tad Geršona cilts pēcnācēji ar Merārija pēcnācējiem cēlās un nesa mājokli.
18 Pēc tam Rūbena nometne pacēla savu kapa pulku karogu ar saviem pulkiem, un šo kapa pulku priekšgalā gāja Ēlicūrs, Šedeura dēls.
19 Bet ar Simeona cilts kapa pulkiem bija Šelumiēls, Curišadaja dēls.
20 Un Gada dlts kapa pulku priekšgalā bija Ēliasafs, Deguēla dēls.
21 Tad arī kehatieši, svētnīcas viscienīgāko svēto lietu nesēji, devās ceļā, un mājoklis jau atkal bija uzcelts, kamēr tie atnāca.
22 Tad savas cilts kapa pulku karogu līdz ar saviem pulkiem pacēla Gfraima ļaudis; un viņu priekšgalā gāja Ēlišāms, Amihuda dēls.
23 Un ar Manases cilts pulku gāja Gamaliēls, Pedacūra dēls.
24 Un ar Benjamīna cilts kapa pulkiem gāja Abidans, Gideona dēls.
25 Tad savu kapa pulku karogu pacēla Dana cilts, lai noslēgtu visu kapa pulku gājienu ar saviem pulkiem, un to priekšgalā bija Ahiēzers, Amišadaja dēls.
26 Un ar Ašera dlts kapa pulkiem bija Pagiēls, Ochrana dēls.
27 Bet ar Naftaļa dlts kapa pulkiem bija Ahīra, Einana dēls.
28 Tā Israēla bērni devās ceļā ar saviem pulkiem, un tie izvilka savu telšu mietus.
29 Un Mozus sadja Hobabam, Reguēla dēlam, savam midianiešu sievas tēvam: „Mēs dodamies ceļā uz to vietu, par ko tas Kungs ir sacījis: Es to jums došu. —Nāc kopā ar mums, mēs tev palīdzēsim, jo tas Kungs ir apsolījis labu darīt Israēlam.“
30 Bet viņš atbildēja: „Es gan neiešu, jo es gribu iet tikai uz savu zemi un pie saviem radiem.“
31 Bet Mozus viņam sacīja: „Neatstājies no mums, jo, tāpēc ka tu zini, kur mums tuksnesī ir jāapmetas, tu esi mūsu acs.
32 Un notiks, ja tu iesi ar mums un mums nāks labums, ar ko tas Kungs grib mūs svētīt, tad arī mēs tev varam dot kādu labumu.“
33 Un tie nocēlās no tā Kunga kalna triju dienu gājumu, un tā Kunga derības šķirsts tika tiem nests pa priekšu triju dienu pārgājienā, lai izmeklētu viņiem apmešanās vietu;
34 Un tā Kunga mākonis bija pār viņiem dienā, kad tie no nometnes cēlās, lai dotos ceļā.
35 Un notikās, kad šķirsts tika nests, tad Mozus sacīja: „Celies, Kungs, lai tavi ienaidnieki tiek izklīdināti, un tie, kas tevi ienīst, lai bēg tava vaiga priekšā!“
36 Bet ja šķirsts apstājās uz vietas, tad viņš sacīja: „Atgriezies, Kungs, pie Israēla pulku tūkstošiem!“
