1 Now in the twenty and fourth day of this month the children of Israel were assembled with fasting, and with sackclothes, and earth upon them. 2 And the seed of Israel separated themselves from all strangers, and stood and confessed their sins, and the iniquities of their fathers. 3 And they stood up in their place, and read in the book of the law of the LORD their God one fourth part of the day; and another fourth part they confessed, and worshipped the LORD their God.
4 ¶ Then stood up upon the stairs, of the Levites, Jeshua, and Bani, Kadmiel, Shebaniah, Bunni, Sherebiah, Bani, and Chenani, and cried with a loud voice unto the LORD their God. 5 Then the Levites, Jeshua, and Kadmiel, Bani, Hashabniah, Sherebiah, Hodijah, Shebaniah, and Pethahiah, said, Stand up and bless the LORD your God for ever and ever: and blessed be thy glorious name, which is exalted above all blessing and praise. 6 Thou, even thou, art LORD alone; thou hast made heaven, the heaven of heavens, with all their host, the earth, and all things that are therein, the seas, and all that is therein, and thou preservest them all; and the host of heaven worshippeth thee. 7 Thou art the LORD the God, who didst choose Abram, and broughtest him forth out of Ur of the Chaldees, and gavest him the name of Abraham; 8 And foundest his heart faithful before thee, and madest a covenant with him to give the land of the Canaanites, the Hittites, the Amorites, and the Perizzites, and the Jebusites, and the Girgashites, to give it, I say , to his seed, and hast performed thy words; for thou art righteous: 9 And didst see the affliction of our fathers in Egypt, and heardest their cry by the Red sea; 10 And shewedst signs and wonders upon Pharaoh, and on all his servants, and on all the people of his land: for thou knewest that they dealt proudly against them. So didst thou get thee a name, as it is this day. 11 And thou didst divide the sea before them, so that they went through the midst of the sea on the dry land; and their persecutors thou threwest into the deeps, as a stone into the mighty waters. 12 Moreover thou leddest them in the day by a cloudy pillar; and in the night by a pillar of fire, to give them light in the way wherein they should go. 13 Thou camest down also upon mount Sinai, and spakest with them from heaven, and gavest them right judgments, and true laws, good statutes and commandments: 14 And madest known unto them thy holy sabbath, and commandedst them precepts, statutes, and laws, by the hand of Moses thy servant: 15 And gavest them bread from heaven for their hunger, and broughtest forth water for them out of the rock for their thirst, and promisedst them that they should go in to possess the land which thou hadst sworn to give them. 16 But they and our fathers dealt proudly, and hardened their necks, and hearkened not to thy commandments, 17 And refused to obey, neither were mindful of thy wonders that thou didst among them; but hardened their necks, and in their rebellion appointed a captain to return to their bondage: but thou art a God ready to pardon, gracious and merciful, slow to anger, and of great kindness, and forsookest them not. 18 Yea, when they had made them a molten calf, and said, This is thy God that brought thee up out of Egypt, and had wrought great provocations; 19 Yet thou in thy manifold mercies forsookest them not in the wilderness: the pillar of the cloud departed not from them by day, to lead them in the way; neither the pillar of fire by night, to shew them light, and the way wherein they should go. 20 Thou gavest also thy good spirit to instruct them, and withheldest not thy manna from their mouth, and gavest them water for their thirst. 21 Yea, forty years didst thou sustain them in the wilderness, so that they lacked nothing; their clothes waxed not old, and their feet swelled not. 22 Moreover thou gavest them kingdoms and nations, and didst divide them into corners: so they possessed the land of Sihon, and the land of the king of Heshbon, and the land of Og king of Bashan. 23 Their children also multipliedst thou as the stars of heaven, and broughtest them into the land, concerning which thou hadst promised to their fathers, that they should go in to possess it . 24 So the children went in and possessed the land, and thou subduedst before them the inhabitants of the land, the Canaanites, and gavest them into their hands, with their kings, and the people of the land, that they might do with them as they would. 25 And they took strong cities, and a fat land, and possessed houses full of all goods, wells digged, vineyards, and oliveyards, and fruit trees in abundance: so they did eat, and were filled, and became fat, and delighted themselves in thy great goodness. 26 Nevertheless they were disobedient, and rebelled against thee, and cast thy law behind their backs, and slew thy prophets which testified against them to turn them to thee, and they wrought great provocations. 27 Therefore thou deliveredst them into the hand of their enemies, who vexed them: and in the time of their trouble, when they cried unto thee, thou heardest them from heaven; and according to thy manifold mercies thou gavest them saviours, who saved them out of the hand of their enemies. 28 But after they had rest, they did evil again before thee: therefore leftest thou them in the hand of their enemies, so that they had the dominion over them: yet when they returned, and cried unto thee, thou heardest them from heaven; and many times didst thou deliver them according to thy mercies; 29 And testifiedst against them, that thou mightest bring them again unto thy law: yet they dealt proudly, and hearkened not unto thy commandments, but sinned against thy judgments, (which if a man do, he shall live in them;) and withdrew the shoulder, and hardened their neck, and would not hear. 30 Yet many years didst thou forbear them, and testifiedst against them by thy spirit in thy prophets: yet would they not give ear: therefore gavest thou them into the hand of the people of the lands. 31 Nevertheless for thy great mercies’ sake thou didst not utterly consume them, nor forsake them; for thou art a gracious and merciful God. 32 Now therefore, our God, the great, the mighty, and the terrible God, who keepest covenant and mercy, let not all the trouble seem little before thee, that hath come upon us, on our kings, on our princes, and on our priests, and on our prophets, and on our fathers, and on all thy people, since the time of the kings of Assyria unto this day. 33 Howbeit thou art just in all that is brought upon us; for thou hast done right, but we have done wickedly: 34 Neither have our kings, our princes, our priests, nor our fathers, kept thy law, nor hearkened unto thy commandments and thy testimonies, wherewith thou didst testify against them. 35 For they have not served thee in their kingdom, and in thy great goodness that thou gavest them, and in the large and fat land which thou gavest before them, neither turned they from their wicked works. 36 Behold, we are servants this day, and for the land that thou gavest unto our fathers to eat the fruit thereof and the good thereof, behold, we are servants in it: 37 And it yieldeth much increase unto the kings whom thou hast set over us because of our sins: also they have dominion over our bodies, and over our cattle, at their pleasure, and we are in great distress. 38 And because of all this we make a sure covenant , and write it; and our princes, Levites, and priests, seal unto it .
1 Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti un ar zemi uz galvas.
2 Un pilntiesīgais Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.
3 Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas veselu dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās tā Kunga, sava Dieva, priekšā.
4 Uz Ievītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie tā Kunga, sava Dieva.
5 Pēc tam Ievīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un Petachja teica šādu uzrunu: „Teiciet un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē tavas godības vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!
6 Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, —debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!
7 Tu esi, Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābramu, un Tu izvedi viņu no kaldiešu Ūras un devi viņam vārdu—Ābrahāms;
8 Un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un ģirgasiešu zemi, un Tu turēji savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs!
9 Un kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras,
10 Tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies nekautrīgi un pārmērīgi pašiedomīgi pret viņiem, un Tu sagādāji Sev vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai.
11 Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos.
12 Dienu Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un nakti ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu, pa kupu viņiem jāiet.
13 Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles.
14 Tu darīji viņiem zināmu savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību ar sava kalpa Mozus starpniecību.
15 Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.
16 Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: pretestīgi viņi neklausīja tavām pavēlēm.
17 Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti
18 Pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: „Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!“ Un kaut viņi arī vēl citādi izrādīja lielu necienību pret Tevi, Tevi rupji un nepamatoti paļādami,
19 Tad tomēr savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20 Tu devi savu labo garu, lai viņus mācītu, un savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
21 Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.
22 Un Tu devi viņiem valstis un tautas un sadalīji viņus pa novadiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sichona zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi.
23 Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kupu Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kupu Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji tikai ietu un to iemantotu.
24 Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, sīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas.
25 Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni un līksmojās tavā lielā labsirdībā.
26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru tavai bauslībai; viņi nokāva tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis, viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27 Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28 Bet tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā tā, ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi savā lielajā žēlastībā.
29 Un kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie savas bauslības, tomēr viņi rīkojās pretestīgi un neklausīja tavām pavēlēm, bet grēkoja pret taviem priekšrakstiem, kurus ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un vini nepavisam neklausīja Tev.
30 Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā.
31 Tomēr savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs.
32 Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu labiešiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu tavu tautu no Asirijas ķēniņu dienām līdz šai dienai!
33 Tomēr Tu esi taisnīgs visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums nesatricināmu uzticību, tikai mēs esam rīkojušies bezdievīgi.
34 Ari mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav izpildījuši tavu bauslību un nav ievērojuši tavas pavēles un brīdinājumus, kurus Tu esi devis viņiem.
35 Tā kā viņi savā valstī un tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem,
36 Tad lūk, tieši tāpēc mēs esam kalpi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, —lūk, tajā mēs tagad esam kalpi!
37 Un tās bagatīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!“
