1 And when they drew nigh unto Jerusalem, and were come to Bethphage, unto the mount of Olives, then sent Jesus two disciples, 2 Saying unto them, Go into the village over against you, and straightway ye shall find an ass tied, and a colt with her: loose them , and bring them unto me. 3 And if any man say ought unto you, ye shall say, The Lord hath need of them; and straightway he will send them. 4 All this was done, that it might be fulfilled which was spoken by the prophet, saying, 5 Tell ye the daughter of Sion, Behold, thy King cometh unto thee, meek, and sitting upon an ass, and a colt the foal of an ass. 6 And the disciples went, and did as Jesus commanded them, 7 And brought the ass, and the colt, and put on them their clothes, and they set him thereon. 8 And a very great multitude spread their garments in the way; others cut down branches from the trees, and strawed them in the way. 9 And the multitudes that went before, and that followed, cried, saying, Hosanna to the Son of David: Blessed is he that cometh in the name of the Lord; Hosanna in the highest. 10 And when he was come into Jerusalem, all the city was moved, saying, Who is this? 11 And the multitude said, This is Jesus the prophet of Nazareth of Galilee.
12 ¶ And Jesus went into the temple of God, and cast out all them that sold and bought in the temple, and overthrew the tables of the moneychangers, and the seats of them that sold doves, 13 And said unto them, It is written, My house shall be called the house of prayer; but ye have made it a den of thieves. 14 And the blind and the lame came to him in the temple; and he healed them. 15 And when the chief priests and scribes saw the wonderful things that he did, and the children crying in the temple, and saying, Hosanna to the Son of David; they were sore displeased, 16 And said unto him, Hearest thou what these say? And Jesus saith unto them, Yea; have ye never read, Out of the mouth of babes and sucklings thou hast perfected praise?
17 ¶ And he left them, and went out of the city into Bethany; and he lodged there. 18 Now in the morning as he returned into the city, he hungered. 19 And when he saw a fig tree in the way, he came to it, and found nothing thereon, but leaves only, and said unto it, Let no fruit grow on thee henceforward for ever. And presently the fig tree withered away. 20 And when the disciples saw it , they marvelled, saying, How soon is the fig tree withered away! 21 Jesus answered and said unto them, Verily I say unto you, If ye have faith, and doubt not, ye shall not only do this which is done to the fig tree, but also if ye shall say unto this mountain, Be thou removed, and be thou cast into the sea; it shall be done. 22 And all things, whatsoever ye shall ask in prayer, believing, ye shall receive.
23 ¶ And when he was come into the temple, the chief priests and the elders of the people came unto him as he was teaching, and said, By what authority doest thou these things? and who gave thee this authority? 24 And Jesus answered and said unto them, I also will ask you one thing, which if ye tell me, I in like wise will tell you by what authority I do these things. 25 The baptism of John, whence was it? from heaven, or of men? And they reasoned with themselves, saying, If we shall say, From heaven; he will say unto us, Why did ye not then believe him? 26 But if we shall say, Of men; we fear the people; for all hold John as a prophet. 27 And they answered Jesus, and said, We cannot tell. And he said unto them, Neither tell I you by what authority I do these things.
28 ¶ But what think ye? A certain man had two sons; and he came to the first, and said, Son, go work to day in my vineyard. 29 He answered and said, I will not: but afterward he repented, and went. 30 And he came to the second, and said likewise. And he answered and said, I go , sir: and went not. 31 Whether of them twain did the will of his father? They say unto him, The first. Jesus saith unto them, Verily I say unto you, That the publicans and the harlots go into the kingdom of God before you. 32 For John came unto you in the way of righteousness, and ye believed him not: but the publicans and the harlots believed him: and ye, when ye had seen it , repented not afterward, that ye might believe him.
33 ¶ Hear another parable: There was a certain householder, which planted a vineyard, and hedged it round about, and digged a winepress in it, and built a tower, and let it out to husbandmen, and went into a far country: 34 And when the time of the fruit drew near, he sent his servants to the husbandmen, that they might receive the fruits of it. 35 And the husbandmen took his servants, and beat one, and killed another, and stoned another. 36 Again, he sent other servants more than the first: and they did unto them likewise. 37 But last of all he sent unto them his son, saying, They will reverence my son. 38 But when the husbandmen saw the son, they said among themselves, This is the heir; come, let us kill him, and let us seize on his inheritance. 39 And they caught him, and cast him out of the vineyard, and slew him . 40 When the lord therefore of the vineyard cometh, what will he do unto those husbandmen? 41 They say unto him, He will miserably destroy those wicked men, and will let out his vineyard unto other husbandmen, which shall render him the fruits in their seasons. 42 Jesus saith unto them, Did ye never read in the scriptures, The stone which the builders rejected, the same is become the head of the corner: this is the Lord’s doing, and it is marvellous in our eyes? 43 Therefore say I unto you, The kingdom of God shall be taken from you, and given to a nation bringing forth the fruits thereof. 44 And whosoever shall fall on this stone shall be broken: but on whomsoever it shall fall, it will grind him to powder. 45 And when the chief priests and Pharisees had heard his parables, they perceived that he spake of them. 46 But when they sought to lay hands on him, they feared the multitude, because they took him for a prophet.
1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem
2 Un tiem sacīja: „Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis.
3 Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.“
4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:
5 „Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.“
6 Un macekl inogaja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,
7 Atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū.
8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,
9 Bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!“
10 Un kad viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?“
11 Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.“
12 Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
13 Un saka tiem: „Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.“
14 Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos.
15 Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: „Ozianna Dāvida dēlam!“ tad tie apskaitās
16 Un sacīja uz viņu: „Vai tu nedzirdi, ko šie saka?“ Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: „No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?“
17 Un viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.
18 Bet kad viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, viņam gribējās ēst.
19 Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: „Uz tevis augli ne mūžam vairs lai neaug.“ Un vīģes koks tūdaļ nokalta.
20 Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: „Kā vīģes koks tik ātri nokalta?“
21 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku, ja ļums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs nevien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūfā, tad tas notiks.
22 Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.“
23 Un kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: „Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?“
24 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru:
25 No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?“ Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: „Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
26 Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.“
27 Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: „Mēs nezinām.“ Tad viņš sacīja tiem: „Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru.
28 Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.
29 Un tas atbildēja un sacīja: Jā, kungs! Bet viņš negāja.
30 Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.
31 Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?“ Tie saka: „Pēdējais.“ Tad Jēzus saka tiem: „Patiesi, es jums saku: muitinieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.
32 Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitinieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.
33 Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.
34 Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.
35 Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem.
36 Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmo reiz, un tie darīja viņiem tāpat.
37 Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie tāču kaunēsies.
38 Bet kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.
39 Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.
40 Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?“
41 Viņi tam sacīja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.“
42 Jēzus sacīja tiem: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?
43 Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.
44 [Un kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet uz ko tas kritis, to viņš satrieks.]“
45 Un kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem.
46 Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.
