1 And now, O ye priests, this commandment is for you. 2 If ye will not hear, and if ye will not lay it to heart, to give glory unto my name, saith the LORD of hosts, I will even send a curse upon you, and I will curse your blessings: yea, I have cursed them already, because ye do not lay it to heart. 3 Behold, I will corrupt your seed, and spread dung upon your faces, even the dung of your solemn feasts; and one shall take you away with it. 4 And ye shall know that I have sent this commandment unto you, that my covenant might be with Levi, saith the LORD of hosts. 5 My covenant was with him of life and peace; and I gave them to him for the fear wherewith he feared me, and was afraid before my name. 6 The law of truth was in his mouth, and iniquity was not found in his lips: he walked with me in peace and equity, and did turn many away from iniquity. 7 For the priest’s lips should keep knowledge, and they should seek the law at his mouth: for he is the messenger of the LORD of hosts. 8 But ye are departed out of the way; ye have caused many to stumble at the law; ye have corrupted the covenant of Levi, saith the LORD of hosts. 9 Therefore have I also made you contemptible and base before all the people, according as ye have not kept my ways, but have been partial in the law.
10 Have we not all one father? hath not one God created us? why do we deal treacherously every man against his brother, by profaning the covenant of our fathers?
11 ¶ Judah hath dealt treacherously, and an abomination is committed in Israel and in Jerusalem; for Judah hath profaned the holiness of the LORD which he loved, and hath married the daughter of a strange god. 12 The LORD will cut off the man that doeth this, the master and the scholar, out of the tabernacles of Jacob, and him that offereth an offering unto the LORD of hosts. 13 And this have ye done again, covering the altar of the LORD with tears, with weeping, and with crying out, insomuch that he regardeth not the offering any more, or receiveth it with good will at your hand.
14 ¶ Yet ye say, Wherefore? Because the LORD hath been witness between thee and the wife of thy youth, against whom thou hast dealt treacherously: yet is she thy companion, and the wife of thy covenant. 15 And did not he make one? Yet had he the residue of the spirit. And wherefore one? That he might seek a godly seed. Therefore take heed to your spirit, and let none deal treacherously against the wife of his youth. 16 For the LORD, the God of Israel, saith that he hateth putting away: for one covereth violence with his garment, saith the LORD of hosts: therefore take heed to your spirit, that ye deal not treacherously.
17 ¶ Ye have wearied the LORD with your words. Yet ye say, Wherein have we wearied him? When ye say, Every one that doeth evil is good in the sight of the LORD, and he delighteth in them; or, Where is the God of judgment?
1 „Un tagad, priesteri, šis aizrādījums ar pamācību domāts tieši jums:
2 Ja jūs negribat klausīt, nedz arī paši uz to raudzīties, lai jūs godātu manu vārdu“, —saka tas Kungs Cebaots, —„tad Es raidīšu savu lāstu pār jums un pārvērtīšu par lāstiem jūsu pašu svētības vārdus, jo jūs nemaz neņemat pie sirds un neliekat vērā manus vārdus.
3 Redzi, Es darīšu galu jūsu amata darbībai, Es gribu norāt jūs kopā ar visu jūsu sēklu un jūsu svinīgo ziedojumu lopu mēslus sviest jums sejā, un lai tie tad arī paliek tur pielipuši jeb vai lai jūs pašus izslauka kopā ar tiem laukā!
4 Tad jūs arī izzināsit un sapratīsit, ka tieši Es esmu pieņēmis par jums šādu lēmumu, lai mana derība ar Leviju varētu pastāvēt“, —saka tas Kungs Cebaots.
5 „Jo mana derība ar viņu bija dzīvības un miera derība; kā vienu, tā otru Es piešķīru viņam, lai viņš tiešām Mani bītos un sajustu godbijību mana vārda priekšā.
6 Patiesības likums bija viņa mutē, un nekāda ļaunuma nedz netaisnības nebija uz viņa lūpām. Mierīgi un ar atklātu sirdi viņš virzījās Man pa priekšu un atgrieza daudzus no grēkiem.
7 Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva tā Kunga Cebaota sūtnis.
8 Bet jūs esat novērsušies no pareizā ceļa un radāt daudzos neapmierinātību ar savu bauslības pildīšanu un skaidrošanu un esat Levija derību lauzuši“, —saka tas Kungs Cebaots.
9 „Tādēļ arī Es esmu pret jums rīkojies tā, lai jūs tiktu visas tautas nicināti un visu ļaužu priekšā par necienīgiem turēti, jo jūs nestaigājat Manis norādītos ceļus un augstāk par bauslību izceļat atsevišķus cilvēkus.“
10 Vai mums visiem nav viens tēvs? Vai mūs visus nav viens Dievs radījis? Kāpēc tad mēs cits citu neieredzam un laupām svētumu Dieva ar mūsu sentēviem slēgtajai derībai?
11 Tiešām, Jūda ir kļuvis vārda lauzējs, un šausmu lietas notiek Jeruzālemē un visā Israēlā, jo Jūda pazemo to, kas tam Kungam ir svēts un kas Viņam labpatīk, un ir padarījis par savu sievu kāda sveša dieva meitu.
12 Bet tas Kungs iznīdēs to, kas tā dara, no Jēkaba nama, —abus, tiklab ierosinātāju, kā arī ierosināto un tāpat arī to, kas tam Kungam Cebaotam nes ēdamo upuri!
13 Un tālāk jūs darāt arī tā. Jūs nemitīgi apslakāt tā Kunga altāri ar asarām, jūs liekat atskanēt pār to bezgalīgi daudz raudām un vaidiem, tā ka Es nevaru vairs mierīgi uzlūkot ēdamo upuri nedz arī vispārīgi saņemt ko patīkamu no jūsu rokām.
14 Un tomēr jūs prasāt: „Kāpēc tas tā?“ —Tāpēc, ka tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un uz svinīgi noslēgtās draudzības pamata tava sieva un tavas paša derības sieviete.
15 „Tā nerīkojās arī viņš, tas vienīgais“, —sakāt jūs, —„liela gara cilvēks.“ —Bet ko tad darīja šis vienīgais? Viņš meklēja viņam Dieva apsolīto sēklu! Tāpēc esiet nomodā par savu garu, un lai neviens nenonicina savu jaunības gados apņemto sievu!
16 „Bet kas uz viņu dusmo un padzen viņu“, —saka tas Kungs, Israēla Dievs, —„tas aptraipa savu tērpu ar varmācības negodu“, —saka tas Kungs Cebaots. „Tādēļ esiet nomodā pār savu garu un neesiet neuzticīgi pret viņu—šādu sievieti!“
17 Jūs noskaņojat pret sevi to Kungu nelabvēlīgi, jūs apkaitināt Viņu ar savām runām. Un tomēr jūs vēl jautājat: „Ar ko tad mēs Viņā radām šo nelabvēlību?“ —Ar to, ka jūs runājat: „Katrs, kas dara ļaunu, ir labs tā Kunga acīs, un uz tādiem Viņam ir labs prāts“, —vai: „Kur tad ir Dievs, kas sodītu?“ —
