1 And Joshua the son of Nun sent out of Shittim two men to spy secretly, saying, Go view the land, even Jericho. And they went, and came into an harlot’s house, named Rahab, and lodged there. 2 And it was told the king of Jericho, saying, Behold, there came men in hither to night of the children of Israel to search out the country. 3 And the king of Jericho sent unto Rahab, saying, Bring forth the men that are come to thee, which are entered into thine house: for they be come to search out all the country. 4 And the woman took the two men, and hid them, and said thus, There came men unto me, but I wist not whence they were: 5 And it came to pass about the time of shutting of the gate, when it was dark, that the men went out: whither the men went I wot not: pursue after them quickly; for ye shall overtake them. 6 But she had brought them up to the roof of the house, and hid them with the stalks of flax, which she had laid in order upon the roof. 7 And the men pursued after them the way to Jordan unto the fords: and as soon as they which pursued after them were gone out, they shut the gate.
8 ¶ And before they were laid down, she came up unto them upon the roof; 9 And she said unto the men, I know that the LORD hath given you the land, and that your terror is fallen upon us, and that all the inhabitants of the land faint because of you. 10 For we have heard how the LORD dried up the water of the Red sea for you, when ye came out of Egypt; and what ye did unto the two kings of the Amorites, that were on the other side Jordan, Sihon and Og, whom ye utterly destroyed. 11 And as soon as we had heard these things , our hearts did melt, neither did there remain any more courage in any man, because of you: for the LORD your God, he is God in heaven above, and in earth beneath. 12 Now therefore, I pray you, swear unto me by the LORD, since I have shewed you kindness, that ye will also shew kindness unto my father’s house, and give me a true token: 13 And that ye will save alive my father, and my mother, and my brethren, and my sisters, and all that they have, and deliver our lives from death. 14 And the men answered her, Our life for yours, if ye utter not this our business. And it shall be, when the LORD hath given us the land, that we will deal kindly and truly with thee. 15 Then she let them down by a cord through the window: for her house was upon the town wall, and she dwelt upon the wall. 16 And she said unto them, Get you to the mountain, lest the pursuers meet you; and hide yourselves there three days, until the pursuers be returned: and afterward may ye go your way. 17 And the men said unto her, We will be blameless of this thine oath which thou hast made us swear. 18 Behold, when we come into the land, thou shalt bind this line of scarlet thread in the window which thou didst let us down by: and thou shalt bring thy father, and thy mother, and thy brethren, and all thy father’s household, home unto thee. 19 And it shall be, that whosoever shall go out of the doors of thy house into the street, his blood shall be upon his head, and we will be guiltless: and whosoever shall be with thee in the house, his blood shall be on our head, if any hand be upon him. 20 And if thou utter this our business, then we will be quit of thine oath which thou hast made us to swear. 21 And she said, According unto your words, so be it. And she sent them away, and they departed: and she bound the scarlet line in the window.
22 And they went, and came unto the mountain, and abode there three days, until the pursuers were returned: and the pursuers sought them throughout all the way, but found them not.
23 ¶ So the two men returned, and descended from the mountain, and passed over, and came to Joshua the son of Nun, and told him all things that befell them: 24 And they said unto Joshua, Truly the LORD hath delivered into our hands all the land; for even all the inhabitants of the country do faint because of us.
1 Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā izlūkus, sacīdams: „Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši Jēriku!“ Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle, un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja.
2 Un Jērikas ķēniņam tika paziņots: „Redzi, šinī naktī ir kādi vīri no Israēla bērniem nākuši šurp, lai izlūkotu zemi.“
3 Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahābas un lika sacīt: „Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši ar nolūku, lai visu šo zemi izspiegotu.“
4 Bet šī sieva ņēma abus vīrus, paslēpa viņus un sacīja: „Tie tūri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši;
5 Un kad vārti bija jāaizslēdz, tumsai iestājoties, tad tie vīri izgāja; es nezinu, kurp tie vīri ir aizgājuši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāksit.“
6 Bet viņa pati bija tos uzvedusi augšā uz jumta un paslēpusi zem linu saujām, ko tā bija sakārtojusi rindās uz jumta.
7 Un vīri dzinās tiem pakaļ virzienā uz Jardānu līdz braslam, bet viņa aizslēdza vārtus tieši aiz viņiem, līdz ko tie bija izgājuši ārā, kas dzinās tiem pakaļ.
8 Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta.
9 Un viņa tiem vīriem sacīja: „Es zinu, ka tas Kungs jums ir devis šo zemi un ka mums ir no jums sametušās bailes, ari visi šīs zemes iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā,
10 Jo mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jardānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sichonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši.
11 Un to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesis un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.
12 Bet tagad zvēriet man pie tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi manam tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai,
13 Ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves.“
14 Tad tie vīri viņai sacīja: „Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību!“
15 Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūfa, un pie šī mūfa viņa dzīvoja.
16 Un viņa tiem sacīja: „Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji, un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji; pēc tam ejiet savu ceļu.“
17 Tad vīri viņai sacīja: „Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.
18 Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar kūpi tu mēs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī namā savu tēvu un savu māti, ari savus brāļus un māsas, sapulcini pie sevis visu sava tēva dzimtu.
19 Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu.
20 Bet ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.“
21 Tad viņa atbildēja: „Lai notiek, kā jūs sakāt!“ Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga.
22 Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši.
23 Tad šie abi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem lejā, cēlās pāri Jardānai un nāca pie Jozuas, Nūna dēla, un tie tam visu to izstāstīja, kas tiem bija atgadījies.
24 Un tie teica Jozuam: „Tiešām, tas Kungs ir nodevis visu šo zemi mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums izbijušies.“
