1 Now the word of the LORD came unto Jonah the son of Amittai, saying, 2 Arise, go to Nineveh, that great city, and cry against it; for their wickedness is come up before me. 3 But Jonah rose up to flee unto Tarshish from the presence of the LORD, and went down to Joppa; and he found a ship going to Tarshish: so he paid the fare thereof, and went down into it, to go with them unto Tarshish from the presence of the LORD.
4 ¶ But the LORD sent out a great wind into the sea, and there was a mighty tempest in the sea, so that the ship was like to be broken. 5 Then the mariners were afraid, and cried every man unto his god, and cast forth the wares that were in the ship into the sea, to lighten it of them. But Jonah was gone down into the sides of the ship; and he lay, and was fast asleep. 6 So the shipmaster came to him, and said unto him, What meanest thou, O sleeper? arise, call upon thy God, if so be that God will think upon us, that we perish not. 7 And they said every one to his fellow, Come, and let us cast lots, that we may know for whose cause this evil is upon us. So they cast lots, and the lot fell upon Jonah. 8 Then said they unto him, Tell us, we pray thee, for whose cause this evil is upon us; What is thine occupation? and whence comest thou? what is thy country? and of what people art thou? 9 And he said unto them, I am an Hebrew; and I fear the LORD, the God of heaven, which hath made the sea and the dry land . 10 Then were the men exceedingly afraid, and said unto him, Why hast thou done this? For the men knew that he fled from the presence of the LORD, because he had told them.
11 ¶ Then said they unto him, What shall we do unto thee, that the sea may be calm unto us? for the sea wrought, and was tempestuous. 12 And he said unto them, Take me up, and cast me forth into the sea; so shall the sea be calm unto you: for I know that for my sake this great tempest is upon you. 13 Nevertheless the men rowed hard to bring it to the land; but they could not: for the sea wrought, and was tempestuous against them. 14 Wherefore they cried unto the LORD, and said, We beseech thee, O LORD, we beseech thee, let us not perish for this man’s life, and lay not upon us innocent blood: for thou, O LORD, hast done as it pleased thee. 15 So they took up Jonah, and cast him forth into the sea: and the sea ceased from her raging. 16 Then the men feared the LORD exceedingly, and offered a sacrifice unto the LORD, and made vows.
17 ¶ Now the LORD had prepared a great fish to swallow up Jonah. And Jonah was in the belly of the fish three days and three nights.
1 Tad atklājās tā Kunga vārds Jonam, Amitaja dēlam, un tas Kungs teica:
2 „Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!“
3 Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisijās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņu aizvest uz Taršišu projām no tā Kunga acīm.
4 Tad tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīzi sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.
5 Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā.
6 Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: „Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.“
7 Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: „Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!“ Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu.
8 Tad viņi teica viņam: „Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda tava nodarbība, un no kurienes tu nāci? Kādas tu zemes un tautas?“
9 Tad viņš tiem atbildēja: „Es esmu ebrējs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kaš radījis jūru un sauszemi.“
10 Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: „Kādēļ tu to tā izdarīji?“ —Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis.
11 Tad tie viņam sacīja: „Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?“ —Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga.
12 Viņš atbildēja viņiem tā: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.“
13 Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai vīni drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām.
14 Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: „Ak Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu.“
15 Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jmā; vētras trakošana mitējās, un drīzi jūra norima pavisam.
16 Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam īpašus solījumus.
