1 At this also my heart trembleth, and is moved out of his place. 2 Hear attentively the noise of his voice, and the sound that goeth out of his mouth. 3 He directeth it under the whole heaven, and his lightning unto the ends of the earth. 4 After it a voice roareth: he thundereth with the voice of his excellency; and he will not stay them when his voice is heard. 5 God thundereth marvellously with his voice; great things doeth he, which we cannot comprehend.
6 For he saith to the snow, Be thou on the earth; likewise to the small rain, and to the great rain of his strength. 7 He sealeth up the hand of every man; that all men may know his work. 8 Then the beasts go into dens, and remain in their places. 9 Out of the south cometh the whirlwind: and cold out of the north. 10 By the breath of God frost is given: and the breadth of the waters is straitened. 11 Also by watering he wearieth the thick cloud: he scattereth his bright cloud: 12 And it is turned round about by his counsels: that they may do whatsoever he commandeth them upon the face of the world in the earth. 13 He causeth it to come, whether for correction, or for his land, or for mercy.
14 Hearken unto this, O Job: stand still, and consider the wondrous works of God. 15 Dost thou know when God disposed them, and caused the light of his cloud to shine? 16 Dost thou know the balancings of the clouds, the wondrous works of him which is perfect in knowledge? 17 How thy garments are warm, when he quieteth the earth by the south wind ? 18 Hast thou with him spread out the sky, which is strong, and as a molten looking glass? 19 Teach us what we shall say unto him; for we cannot order our speech by reason of darkness. 20 Shall it be told him that I speak? if a man speak, surely he shall be swallowed up.
21 And now men see not the bright light which is in the clouds: but the wind passeth, and cleanseth them. 22 Fair weather cometh out of the north: with God is terrible majesty. 23 Touching the Almighty, we cannot find him out: he is excellent in power, and in judgment, and in plenty of justice: he will not afflict. 24 Men do therefore fear him: he respecteth not any that are wise of heart.
1 „Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.
2 Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!
3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.
4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.
5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
6 Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!
7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.
8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.
9 No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.
10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.
11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
12 Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:
13 Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
14 Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā?
17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.
18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim?
19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.
20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?
21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies.
22 No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza.
24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“
