1 Then Job answered and said, 2 Even to day is my complaint bitter: my stroke is heavier than my groaning. 3 Oh that I knew where I might find him! that I might come even to his seat! 4 I would order my cause before him, and fill my mouth with arguments. 5 I would know the words which he would answer me, and understand what he would say unto me. 6 Will he plead against me with his great power? No; but he would put strength in me. 7 There the righteous might dispute with him; so should I be delivered for ever from my judge.
8 Behold, I go forward, but he is not there; and backward, but I cannot perceive him: 9 On the left hand, where he doth work, but I cannot behold him: he hideth himself on the right hand, that I cannot see him: 10 But he knoweth the way that I take: when he hath tried me, I shall come forth as gold. 11 My foot hath held his steps, his way have I kept, and not declined. 12 Neither have I gone back from the commandment of his lips; I have esteemed the words of his mouth more than my necessary food .
13 But he is in one mind , and who can turn him? and what his soul desireth, even that he doeth. 14 For he performeth the thing that is appointed for me: and many such things are with him. 15 Therefore am I troubled at his presence: when I consider, I am afraid of him. 16 For God maketh my heart soft, and the Almighty troubleth me: 17 Because I was not cut off before the darkness, neither hath he covered the darkness from my face.
1 Un ījabs atbildēja un sacīja:
2 „Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās.
3 Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa!
4 Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti.
5 Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka.
6 Vai Viņš tad ar visu savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien nē! Viņš tikai savu vērību piegrieztu man.
7 Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša.
8 Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu.
9 Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu.
10 Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs.
11 Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allažiņ ieturējis, nenovirzīdamies no tā.
12 No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.
13 Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.
14 Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvienu ir prātā.
15 Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!
16 Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.
17 Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.“
