1 At the same time, saith the LORD, will I be the God of all the families of Israel, and they shall be my people. 2 Thus saith the LORD, The people which were left of the sword found grace in the wilderness; even Israel, when I went to cause him to rest. 3 The LORD hath appeared of old unto me, saying , Yea, I have loved thee with an everlasting love: therefore with lovingkindness have I drawn thee. 4 Again I will build thee, and thou shalt be built, O virgin of Israel: thou shalt again be adorned with thy tabrets, and shalt go forth in the dances of them that make merry. 5 Thou shalt yet plant vines upon the mountains of Samaria: the planters shall plant, and shall eat them as common things. 6 For there shall be a day, that the watchmen upon the mount Ephraim shall cry, Arise ye, and let us go up to Zion unto the LORD our God. 7 For thus saith the LORD; Sing with gladness for Jacob, and shout among the chief of the nations: publish ye, praise ye, and say, O LORD, save thy people, the remnant of Israel. 8 Behold, I will bring them from the north country, and gather them from the coasts of the earth, and with them the blind and the lame, the woman with child and her that travaileth with child together: a great company shall return thither. 9 They shall come with weeping, and with supplications will I lead them: I will cause them to walk by the rivers of waters in a straight way, wherein they shall not stumble: for I am a father to Israel, and Ephraim is my firstborn.
10 ¶ Hear the word of the LORD, O ye nations, and declare it in the isles afar off, and say, He that scattered Israel will gather him, and keep him, as a shepherd doth his flock. 11 For the LORD hath redeemed Jacob, and ransomed him from the hand of him that was stronger than he. 12 Therefore they shall come and sing in the height of Zion, and shall flow together to the goodness of the LORD, for wheat, and for wine, and for oil, and for the young of the flock and of the herd: and their soul shall be as a watered garden; and they shall not sorrow any more at all. 13 Then shall the virgin rejoice in the dance, both young men and old together: for I will turn their mourning into joy, and will comfort them, and make them rejoice from their sorrow. 14 And I will satiate the soul of the priests with fatness, and my people shall be satisfied with my goodness, saith the LORD.
15 ¶ Thus saith the LORD; A voice was heard in Ramah, lamentation, and bitter weeping; Rahel weeping for her children refused to be comforted for her children, because they were not. 16 Thus saith the LORD; Refrain thy voice from weeping, and thine eyes from tears: for thy work shall be rewarded, saith the LORD; and they shall come again from the land of the enemy. 17 And there is hope in thine end, saith the LORD, that thy children shall come again to their own border.
18 ¶ I have surely heard Ephraim bemoaning himself thus; Thou hast chastised me, and I was chastised, as a bullock unaccustomed to the yoke: turn thou me, and I shall be turned; for thou art the LORD my God. 19 Surely after that I was turned, I repented; and after that I was instructed, I smote upon my thigh: I was ashamed, yea, even confounded, because I did bear the reproach of my youth. 20 Is Ephraim my dear son? is he a pleasant child? for since I spake against him, I do earnestly remember him still: therefore my bowels are troubled for him; I will surely have mercy upon him, saith the LORD. 21 Set thee up waymarks, make thee high heaps: set thine heart toward the highway, even the way which thou wentest: turn again, O virgin of Israel, turn again to these thy cities.
22 ¶ How long wilt thou go about, O thou backsliding daughter? for the LORD hath created a new thing in the earth, A woman shall compass a man. 23 Thus saith the LORD of hosts, the God of Israel; As yet they shall use this speech in the land of Judah and in the cities thereof, when I shall bring again their captivity; The LORD bless thee, O habitation of justice, and mountain of holiness. 24 And there shall dwell in Judah itself, and in all the cities thereof together, husbandmen, and they that go forth with flocks. 25 For I have satiated the weary soul, and I have replenished every sorrowful soul. 26 Upon this I awaked, and beheld; and my sleep was sweet unto me.
27 ¶ Behold, the days come, saith the LORD, that I will sow the house of Israel and the house of Judah with the seed of man, and with the seed of beast. 28 And it shall come to pass, that like as I have watched over them, to pluck up, and to break down, and to throw down, and to destroy, and to afflict; so will I watch over them, to build, and to plant, saith the LORD. 29 In those days they shall say no more, The fathers have eaten a sour grape, and the children’s teeth are set on edge. 30 But every one shall die for his own iniquity: every man that eateth the sour grape, his teeth shall be set on edge.
31 ¶ Behold, the days come, saith the LORD, that I will make a new covenant with the house of Israel, and with the house of Judah: 32 Not according to the covenant that I made with their fathers in the day that I took them by the hand to bring them out of the land of Egypt; which my covenant they brake, although I was an husband unto them, saith the LORD: 33 But this shall be the covenant that I will make with the house of Israel; After those days, saith the LORD, I will put my law in their inward parts, and write it in their hearts; and will be their God, and they shall be my people. 34 And they shall teach no more every man his neighbour, and every man his brother, saying, Know the LORD: for they shall all know me, from the least of them unto the greatest of them, saith the LORD: for I will forgive their iniquity, and I will remember their sin no more.
35 ¶ Thus saith the LORD, which giveth the sun for a light by day, and the ordinances of the moon and of the stars for a light by night, which divideth the sea when the waves thereof roar; The LORD of hosts is his name: 36 If those ordinances depart from before me, saith the LORD, then the seed of Israel also shall cease from being a nation before me for ever. 37 Thus saith the LORD; If heaven above can be measured, and the foundations of the earth searched out beneath, I will also cast off all the seed of Israel for all that they have done, saith the LORD.
38 ¶ Behold, the days come, saith the LORD, that the city shall be built to the LORD from the tower of Hananeel unto the gate of the corner. 39 And the measuring line shall yet go forth over against it upon the hill Gareb, and shall compass about to Goath. 40 And the whole valley of the dead bodies, and of the ashes, and all the fields unto the brook of Kidron, unto the corner of the horse gate toward the east, shall be holy unto the LORD; it shall not be plucked up, nor thrown down any more for ever.
1 „Tanī laikā“, —tā saka tas Kungs, —„Es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta.“
2 Tā saka tas Kungs: „Zobena pasaudzētā tauta ir atradusi žēlastību tuksnesī. Es noiešu, lai vestu Israēlu viņa miera pilnajā dzīves vietā!“
3 Tas Kungs man parādījās no tālienes: „Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.
4 Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un prieka pilna līgosies jautrā ritumā gaļā dejotāju vijā!
5 Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, un dēstītāji arī baudīs to augļus.
6 Jo nāks diena, kad sargi sauks Efraima kalnos: Celieties, iesim uz Ciānu pie tā Kunga, mūsu Dieva!“
7 Jo tā saka tas Kungs: „Priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu—pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: Izglāb, Kungs, savu tautu, Israēla pārpalikumu!
8 Redzi, Es tos atvedīšu atpakaļ no ziemeļu zemes un sapulcināšu no visiem zemes galiem. Viņu starpā ir akli un tizli, grūtas sievas un dzemdētājas, tie atgriezīsies šurp visi kā viena liela draudze.
9 Tie nāks raudādami, ar kvēlām lūgšanām sirdī, un Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie neklups, jo Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Efraims ir mans pirmdzimtais dēls!
10 Klausaities, tautas, tā Kunga vārdu un pasludiniet tālajām jūjras salām šādu vēsti: Viņš, tas Kungs, kas izklīdināja Israēlu, tas to tagad atkal pulcina kopā un sargā kā gans savu ganāmo pulku!
11 Jo tas Kungs ir izpircis Jēkabu un viņu atsvabinājis no tā rokas, kas bija stiprāks par viņu.
12 Tā tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un steigsies pie tā Kunga dāvanām, pie labības, vīna un eļļas, pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums.
13 Tad jaunavas atkal priecāsies deju vijā un jaunekļi un sirmgalvji jūsmos visi kopā līdz ar viņām. Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu bēdām.
14 Un Es pamielošu priesteru sirdi ar tauku barību, un mana tauta būs paēdināta ar manas svētības dāvanām“, —saka tas Kungs.
15 Tā saka tas Kungs: „Klau! Brēk-šana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rāhele apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!“
16 Tomēr arī tā saka tas Kungs: „Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm“, —tā saka tas Kungs, —„patiesi, tie pārnāks no ienaidnieku zemes!
17 Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība“, —tā saka tas Kungs, —„jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās, atgriezīsies savā dzimtenē!“
18 „Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepiera-dināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi tas Kungs, mans Dievs!
19 Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu, kopš esmu nācis pie īstās atziņas, es situ sev pa saviem gurniem, es kaunos un stāvu apjucis, jo man jācieš par savas jaunības negodu!
20 Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču lai-kam tādēļ mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!“ —saka tas Kungs.
21 „Uzcel ceļa rādītājus stabus un nostati ceļa zīmes un ievēro to ceļu, pa kufu tu reiz gāji! Atgriezies, jaunava Israēl, atgriezies atpakaļ šeit savās pilsē-tās!
22 Cik ilgi tu vēl šurp un turp maldīsies, tu atkritēja gara meita? Tas Kungs ir devis ko jaunu šinī zemē: sieva aptecēs taru, tā cieši viņam piekļausies.“
23 Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Atkal lietos šo svētīšanas vārdu Jūdas zemē un tās pilsētās, kad Es pārvedīšu atpakaļ trimdiniekus: Tas Kungs lai tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns!
24 Un Jūda tur dzīvos ar visām savām pilsētām vienkopus, arāji un tie, kas klejo ar ganāmo pulku;
25 Es dzirdināšu katru iztvīkušo un novārgušo un iepriecināšu katru noskumušo dvēseli!“
26 Tad es uzmodos, un raugi, mans miegs man bija salds bijis un mani spirdzinājis.
27 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es stiprināšu Israēla un Jūdas namu un likšu spēcīgi pieaugt tiklab abēju cilvēku, kā arī lopu skaitam.
28 Un kā Es turēju vaļā savas acis pār viņiem, lai tos izrautu ar visām saknēm, tos sagrautu, tiem visu noplēstu un iznīcinātu un sagādātu nelaimi, tā Es tagad būšu pār tiem nomodā, lai tiem uzceltu un dēstītu visu par jaunu!“ —tā saka tas Kungs.
29 Tanīs dienās vairs nesacīs: „Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši.“
30 Ikvienam jāmirst sava nozieguma dēļ: kas ēd skābas vīnogas, tam zobi tiešām apmizēs.
31 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu,
32 Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!“ —tā saka tas Kungs.
33 „Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām“, —tā saka tas Kungs: „Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.
34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi Mani pazīs, lielie un mazie“, —tā saka tas Kungs, —„jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!“
35 Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūju, ka tās viļņi krāc, —Kungs Cebaots ir Viņa vārds:
36 „Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos manā priekšā“, —saka tas Kungs, —„tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta manā priekšā uz visiem laikiem!“
37 Tā saka tas Kungs: „Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši“, —saka tas Kungs.
38 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad šo pilsētu uzcels no jauna tam Kungam no Hananeēla torņa līdz Stūjra vārtiem.
39 Un mērnieka aukla stiepsies tālāk taisni pār Gāreba pakalnu un pagriezīsies tad uz Goahu.
40 Un visa miroņu, un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Ķidronas upei, līdz Zirgu vārtu stūrim uz rītiem būs svēti tam Kungam. Tur neko vairs ne mūžam nedz plēsīs nedz jauks nost!“
