1 Moreover the word of the LORD came to me, saying, 2 Go and cry in the ears of Jerusalem, saying, Thus saith the LORD; I remember thee, the kindness of thy youth, the love of thine espousals, when thou wentest after me in the wilderness, in a land that was not sown. 3 Israel was holiness unto the LORD, and the firstfruits of his increase: all that devour him shall offend; evil shall come upon them, saith the LORD. 4 Hear ye the word of the LORD, O house of Jacob, and all the families of the house of Israel:
5 ¶ Thus saith the LORD, What iniquity have your fathers found in me, that they are gone far from me, and have walked after vanity, and are become vain? 6 Neither said they, Where is the LORD that brought us up out of the land of Egypt, that led us through the wilderness, through a land of deserts and of pits, through a land of drought, and of the shadow of death, through a land that no man passed through, and where no man dwelt? 7 And I brought you into a plentiful country, to eat the fruit thereof and the goodness thereof; but when ye entered, ye defiled my land, and made mine heritage an abomination. 8 The priests said not, Where is the LORD? and they that handle the law knew me not: the pastors also transgressed against me, and the prophets prophesied by Baal, and walked after things that do not profit.
9 ¶ Wherefore I will yet plead with you, saith the LORD, and with your children’s children will I plead. 10 For pass over the isles of Chittim, and see; and send unto Kedar, and consider diligently, and see if there be such a thing. 11 Hath a nation changed their gods, which are yet no gods? but my people have changed their glory for that which doth not profit. 12 Be astonished, O ye heavens, at this, and be horribly afraid, be ye very desolate, saith the LORD. 13 For my people have committed two evils; they have forsaken me the fountain of living waters, and hewed them out cisterns, broken cisterns, that can hold no water.
14 ¶ Is Israel a servant? is he a homeborn slave ? why is he spoiled? 15 The young lions roared upon him, and yelled, and they made his land waste: his cities are burned without inhabitant. 16 Also the children of Noph and Tahapanes have broken the crown of thy head. 17 Hast thou not procured this unto thyself, in that thou hast forsaken the LORD thy God, when he led thee by the way? 18 And now what hast thou to do in the way of Egypt, to drink the waters of Sihor? or what hast thou to do in the way of Assyria, to drink the waters of the river? 19 Thine own wickedness shall correct thee, and thy backslidings shall reprove thee: know therefore and see that it is an evil thing and bitter, that thou hast forsaken the LORD thy God, and that my fear is not in thee, saith the Lord GOD of hosts.
20 ¶ For of old time I have broken thy yoke, and burst thy bands; and thou saidst, I will not transgress; when upon every high hill and under every green tree thou wanderest, playing the harlot. 21 Yet I had planted thee a noble vine, wholly a right seed: how then art thou turned into the degenerate plant of a strange vine unto me? 22 For though thou wash thee with nitre, and take thee much soap, yet thine iniquity is marked before me, saith the Lord GOD. 23 How canst thou say, I am not polluted, I have not gone after Baalim? see thy way in the valley, know what thou hast done: thou art a swift dromedary traversing her ways; 24 A wild ass used to the wilderness, that snuffeth up the wind at her pleasure; in her occasion who can turn her away? all they that seek her will not weary themselves; in her month they shall find her. 25 Withhold thy foot from being unshod, and thy throat from thirst: but thou saidst, There is no hope: no; for I have loved strangers, and after them will I go. 26 As the thief is ashamed when he is found, so is the house of Israel ashamed; they, their kings, their princes, and their priests, and their prophets, 27 Saying to a stock, Thou art my father; and to a stone, Thou hast brought me forth: for they have turned their back unto me, and not their face: but in the time of their trouble they will say, Arise, and save us. 28 But where are thy gods that thou hast made thee? let them arise, if they can save thee in the time of thy trouble: for according to the number of thy cities are thy gods, O Judah.
29 Wherefore will ye plead with me? ye all have transgressed against me, saith the LORD. 30 In vain have I smitten your children; they received no correction: your own sword hath devoured your prophets, like a destroying lion.
31 ¶ O generation, see ye the word of the LORD. Have I been a wilderness unto Israel? a land of darkness? wherefore say my people, We are lords; we will come no more unto thee? 32 Can a maid forget her ornaments, or a bride her attire? yet my people have forgotten me days without number. 33 Why trimmest thou thy way to seek love? therefore hast thou also taught the wicked ones thy ways. 34 Also in thy skirts is found the blood of the souls of the poor innocents: I have not found it by secret search, but upon all these. 35 Yet thou sayest, Because I am innocent, surely his anger shall turn from me. Behold, I will plead with thee, because thou sayest, I have not sinned. 36 Why gaddest thou about so much to change thy way? thou also shalt be ashamed of Egypt, as thou wast ashamed of Assyria. 37 Yea, thou shalt go forth from him, and thine hands upon thine head: for the LORD hath rejected thy confidences, and thou shalt not prosper in them.
1 Tad nāca atkal pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2 „Ej un kliedz Jeruzālemei ausīs: Tā saka tas Kungs: Es atceros tevi, kad tu vēl plauki jaunības košumā un degi līgavas mīlestībā un sekoji Man tuksnesī, posta zemē.
3 Jo Israēls toreiz bija veltīts tam Kungam, tas bija Viņa paraugienesums priekš ražas; visi, kas no viņa gribēja ko paņemt sev, noziedzās, ļaunums nāca pār tiem“, —saka tas Kungs.
4 „Klausaities tā Kunga vārdu, Jēkaba nams un visas Israēla nama ciltis!“
5 Tā saka tas Kungs: „Vai tad jūsu tēvi atrada kādu netaisnību Manī, ka tie atkrita no Manis, sekoja beznozīmīgiem elkiem un nodevās kalpošanai šiem niecīguma izpaudumiem?
6 Tie neprasīja: Kur ir tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs izvadīja tuksnesī cauri tukšai, klajai un aizu pārklātai zemei, cauri tumsai un sausumam, cauri zemei, kur nestaigā neviens ceļinieks un kur neviens arī nedzīvo?
7 Kad Es jūs ievedu auglīgajā zemē, lai jūs baudītu tās augļus un labumus, tad jūs ienācāt un padarījāt nešķīstu manu zemi, sagandējāt to un pārvērtāt manu īpašumu par riebuma pilnu vietu!
8 Priesteri neprasīja: Kur ir tas Kungs? —Bauslības sargi Mani nepazina, tautas vadītāji atkrita no Manis, pravieši sludināja Baāla vārdā un sekoja elkiem, kas taču nevar palīdzēt.
9 Tādēļ Es vēl iešu ar jums tiesā un ar jūsu bērnu bērniem“, —saka tas Kungs.
10 „Brauciet uz kitejiešu krastiem un pārliecinieties; sūtiet uz Kedaru, izziniet sīki un pārbaudiet, vai tas jebkad ir kui noticis,
11 Ka kāda tauta būtu mainījusi savus dievus—un tie nav pat dievi! Bet mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem!
12 Šausminieties par to, debesis, un drebiet un sastingstiet izbrīnā!“ —saka tas Kungs.
13 „Jo mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni!
14 Vai tad Israēls ir vergs vai īpašnieka mājā dzimis dzimtcilvēks? Kādēļ tad viņš ir pamests izlaupīšanai?
15 Lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savu balsi un posta viņa zemi, viņa pilsētas ir nodedzinātas; tur neviens vairs nedzīvo.
16 Arī Nofas un Tapanches ēģiptiešu ļaudis noganījuši tavu pakausi.
17 Vai tu nedari to pats sev, jo tu atstāj to Kungu, savu Dievu, un pie tam katru reizi tai laikā, kad Viņš gribēja tevi vadīt pa pareizo ceļu?
18 Un tagad, kādēļ tev jāskrien uz Ēģipti dzert Šichoras (Nīlas) ūdeni; kādēļ tev jāskrien uz Asiriju, lai dzertu Eifratas upes ūdeni?
19 Tavs paša ļaunums tev kļuvis par nelaimi, un tava neuzticīgā rīcība ieved tevi sodā. Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības!“ —tā saka Dievs tas Kungs Cebaots.
20 „Jo no seniem laikiem tu esi kratījis nost savu jūgu un rāvis kopā savas saites un sacījis: Es negribu tā pakļauts būt! Nē, un tomēr uz visiem augstajiem pakalniem un zem visiem zaļajiem kokiem tu noliecies elku kalpībā kā netikle.
21 Un tomēr Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīna koku. Ak kā tu esi pārvērties par svešu meža vīna koka atvasi!
22 Jebšu tu mazgātos ar sārmu un lietotu ziepju vai cik daudz, tavs nozie-gums tomēr kā netīruma traips paliks manā priekšā!“ —saka Dievs tas Kungs.
23 „Kā tu vari sacīt: Es neesmu aptraipījusies, neesmu kalpojusi Baāliem. —Palūko tur ielejā, ko tu tur esi darījusi, tu kustīgā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida.
24 Un meža ēzeļu māte, kas apradusi ar tuksnesi, tvīkst kārībā. Kas var mazināt viņas dzimuma iekāres degsmi? Kas viņu meklē, tam nav tālu jāmeklē; viņas meklēšanās laikā tas viņu atradīs bez pūlēm.
25 Piesargi savas kājas, ka tu nepaliec bez kurpēm, un savu rīkli, ka tai nav jāmokās slāpēs! Bet tu saki: Velti! Man patīk sveši mīļākie, un es tiem sekošu!
26 Kā zaglis, kad tas pienākts zādzībā, stāv nokaunējies, tā jākaunas Israēla namam, viņa ķēniņiem un dižkungiem, viņa priesteriem un praviešiem,
27 Tiem, kas saka malkas gabalam: Tu esi mans tēvs! —un akmenim: Man tev jāpateicas par manu dzīvību! Un Man tie pagriezuši muguru un ne vaigu. Bet kad tiem uznāk nelaime, tad tie sauc: Celies un palīdzi mums!
28 Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev pats darināji? Lai tie ceļas, ja tie var tev palīdzēt vajadzības brīdī! Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu.
29 Kādēļ jūs sūdzaties par Mani? Jūs taču visi esat neuzticībā atkrituši no Manis!“ —saka tas Kungs.
30 „Velti Es esmu sitis jūsu bērnus, tie manu pamācību nav pieņēmuši un nav nekā no tās mācījušies. Un zobens aprija jūsu praviešus kā plēsīgs lauva.
31 Ak jūs izvirtuļu cilts! Ņemiet jele vērā tā Kunga vārdu! Vai tad Es esmu bijis Israēlam par tuksnesi vai par tumsas zemi? Kāpēc tad mana tauta saka: Mēs esam brīvi, mēs neatgriezīsimies vairs pie Tevis!
32 Vai tad jaunava aizmirst savu rotu un līgava savu grezno jostu? Bet mana tauta ir Mani aizmirsusi jau kopš visai senām dienām!
33 Cik veikli tu proti iekārtoties, lai nodibinātu mīlas sakarus! Tādēļ tu savos ceļos esi pieradusi pat pie nozieguma.
34 Pat pie tavu drēbju vīlēm pielīp nabagu nenoziedzīgu ļaužu asinis, kuļus tu nebūt neesi pārsteigusi tieši ielaušanās gadījumā.
35 Un tu tomēr saki: Es esmu nevainīga! Viņa dusmas lai novēršas no manis! —Redzi, Es tevi saukšu pie atbildības tieši šo tavu vārdu dēļ, ka tu apgalvo: Es neesmu grēkojusi!
36 Kādēļ tu tā steidzies mainīt savas valsts vadīšanas ceļus? Ari ar Ēģipti tu tāpat paliksi kaunā, kā tu paliki kaunā ar Asuru.
37 Arī no turienes tu aiziesi, rokas pār galvu sasizdama, jo tas Kungs tos ir pametis, uz kuj-iem tu paļāvies, ar tiem tev nelaimēsies.“
