1 Then sang Deborah and Barak the son of Abinoam on that day, saying, 2 Praise ye the LORD for the avenging of Israel, when the people willingly offered themselves. 3 Hear, O ye kings; give ear, O ye princes; I, even I, will sing unto the LORD; I will sing praise to the LORD God of Israel. 4 LORD, when thou wentest out of Seir, when thou marchedst out of the field of Edom, the earth trembled, and the heavens dropped, the clouds also dropped water. 5 The mountains melted from before the LORD, even that Sinai from before the LORD God of Israel.
6 In the days of Shamgar the son of Anath, in the days of Jael, the highways were unoccupied, and the travellers walked through byways. 7 The inhabitants of the villages ceased, they ceased in Israel, until that I Deborah arose, that I arose a mother in Israel. 8 They chose new gods; then was war in the gates: was there a shield or spear seen among forty thousand in Israel? 9 My heart is toward the governors of Israel, that offered themselves willingly among the people. Bless ye the LORD. 10 Speak, ye that ride on white asses, ye that sit in judgment, and walk by the way. 11 They that are delivered from the noise of archers in the places of drawing water, there shall they rehearse the righteous acts of the LORD, even the righteous acts toward the inhabitants of his villages in Israel: then shall the people of the LORD go down to the gates.
12 Awake, awake, Deborah: awake, awake, utter a song: arise, Barak, and lead thy captivity captive, thou son of Abinoam. 13 Then he made him that remaineth have dominion over the nobles among the people: the LORD made me have dominion over the mighty. 14 Out of Ephraim was there a root of them against Amalek; after thee, Benjamin, among thy people; out of Machir came down governors, and out of Zebulun they that handle the pen of the writer. 15 And the princes of Issachar were with Deborah; even Issachar, and also Barak: he was sent on foot into the valley. For the divisions of Reuben there were great thoughts of heart. 16 Why abodest thou among the sheepfolds, to hear the bleatings of the flocks? For the divisions of Reuben there were great searchings of heart. 17 Gilead abode beyond Jordan: and why did Dan remain in ships? Asher continued on the sea shore, and abode in his breaches. 18 Zebulun and Naphtali were a people that jeoparded their lives unto the death in the high places of the field. 19 The kings came and fought, then fought the kings of Canaan in Taanach by the waters of Megiddo; they took no gain of money. 20 They fought from heaven; the stars in their courses fought against Sisera. 21 The river of Kishon swept them away, that ancient river, the river Kishon. O my soul, thou hast trodden down strength. 22 Then were the horsehoofs broken by the means of the pransings, the pransings of their mighty ones. 23 Curse ye Meroz, said the angel of the LORD, curse ye bitterly the inhabitants thereof; because they came not to the help of the LORD, to the help of the LORD against the mighty.
24 Blessed above women shall Jael the wife of Heber the Kenite be, blessed shall she be above women in the tent. 25 He asked water, and she gave him milk; she brought forth butter in a lordly dish. 26 She put her hand to the nail, and her right hand to the workmen’s hammer; and with the hammer she smote Sisera, she smote off his head, when she had pierced and stricken through his temples. 27 At her feet he bowed, he fell, he lay down: at her feet he bowed, he fell: where he bowed, there he fell down dead. 28 The mother of Sisera looked out at a window, and cried through the lattice, Why is his chariot so long in coming? why tarry the wheels of his chariots? 29 Her wise ladies answered her, yea, she returned answer to herself, 30 Have they not sped? have they not divided the prey; to every man a damsel or two; to Sisera a prey of divers colours, a prey of divers colours of needlework, of divers colours of needlework on both sides, meet for the necks of them that take the spoil? 31 So let all thine enemies perish, O LORD: but let them that love him be as the sun when he goeth forth in his might. And the land had rest forty years.
1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu, skandinādami:
2 „Ka Israēla patstāvības laikos vēl virsaiši valdīja, ka tad tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu!
3 Klausaities, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu tam Kungam, es gribu koklēt tam Kungam, Israēla Dievam:
4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīras, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5 Kalni salīgojās tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns—tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, —tu, māte Israēlā.
8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet arī tūliņ bija jau jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir tas Kungs!
10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, —apdomājiet!
11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasnie-dzis tā Kunga vadībā. Lai tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem, tā Kunga tauta gāja kā varoņu vienība tā Kunga vadībā.
14 No Ēfraima kalniem devās lejup tie, kuļru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Machiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15 Un Isašara virsaiši cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un kuplas sanāksmes.
16 „Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? —Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas?“ Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un lielas apspriedes.
17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jardānas, —bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras krastmalā un dzīvo tās līčos.
18 Taču Zebulons ir tauta, kas ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā, pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi, —ak, vecais strauts, Kišonas strauts, —iedves spēku manai dvēselei!
22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23 „Lādiet Merosu!“ Tā saka tā Kunga eņģelis: „Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, —palīgā tam Kun-gam vareno pulkos!“
24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, —visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vis-svētītākā!
25 Viņš lūdza ūdeni, —tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, —jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: „Kāpēc kavējas vina rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?“
29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un ir viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30 „Droši vien, —vai tad viņi neko nebūtu atraduši, —viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, —divas sievietes ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.“
31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.“ Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
