1 Who is this that cometh from Edom, with dyed garments from Bozrah? this that is glorious in his apparel, travelling in the greatness of his strength? I that speak in righteousness, mighty to save. 2 Wherefore art thou red in thine apparel, and thy garments like him that treadeth in the winefat? 3 I have trodden the winepress alone; and of the people there was none with me: for I will tread them in mine anger, and trample them in my fury; and their blood shall be sprinkled upon my garments, and I will stain all my raiment. 4 For the day of vengeance is in mine heart, and the year of my redeemed is come. 5 And I looked, and there was none to help; and I wondered that there was none to uphold: therefore mine own arm brought salvation unto me; and my fury, it upheld me. 6 And I will tread down the people in mine anger, and make them drunk in my fury, and I will bring down their strength to the earth.
7 ¶ I will mention the lovingkindnesses of the LORD, and the praises of the LORD, according to all that the LORD hath bestowed on us, and the great goodness toward the house of Israel, which he hath bestowed on them according to his mercies, and according to the multitude of his lovingkindnesses. 8 For he said, Surely they are my people, children that will not lie: so he was their Saviour. 9 In all their affliction he was afflicted, and the angel of his presence saved them: in his love and in his pity he redeemed them; and he bare them, and carried them all the days of old.
10 ¶ But they rebelled, and vexed his holy Spirit: therefore he was turned to be their enemy, and he fought against them. 11 Then he remembered the days of old, Moses, and his people, saying , Where is he that brought them up out of the sea with the shepherd of his flock? where is he that put his holy Spirit within him? 12 That led them by the right hand of Moses with his glorious arm, dividing the water before them, to make himself an everlasting name? 13 That led them through the deep, as an horse in the wilderness, that they should not stumble? 14 As a beast goeth down into the valley, the Spirit of the LORD caused him to rest: so didst thou lead thy people, to make thyself a glorious name.
15 ¶ Look down from heaven, and behold from the habitation of thy holiness and of thy glory: where is thy zeal and thy strength, the sounding of thy bowels and of thy mercies toward me? are they restrained? 16 Doubtless thou art our father, though Abraham be ignorant of us, and Israel acknowledge us not: thou, O LORD, art our father, our redeemer; thy name is from everlasting.
17 ¶ O LORD, why hast thou made us to err from thy ways, and hardened our heart from thy fear? Return for thy servants’ sake, the tribes of thine inheritance. 18 The people of thy holiness have possessed it but a little while: our adversaries have trodden down thy sanctuary. 19 We are thine: thou never barest rule over them; they were not called by thy name.
1 Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. „Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!“
2 „Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?“
3 „Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes savās dusmās un tās saminu savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja manas drēbes un aptraipīja visu manu apģērbu,
4 Jo atmaksas diena Man bija prātā un mans pestīšanas gads bija atnācis.
5 Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnās pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad mans elkonis Man palīdzēja, un mana bardzība Mani atbalstīja.
6 Es saminu tautas savās dusmās un savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē.“
7 Es teikšu tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc savas bagātās žēlastības un pēc lielā daudzuma savas mīlestības pilnās žēlsirdības solījumu.
8 Jo Viņš sacīja: „Jūs esat tomēr mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami.“ —Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju.
9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem.
10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un kapja pret viņiem.
11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu: Kur ir tas, kas izveda no jūjras sava ganāmā pulka ganu? Kur ir tas, kas viņa sirdī ielika savu Svēto Garu?
12 Kas ar savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu savu vārdu mūžīgi slavenu?
13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa?
14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji savu tautu, lai darītu slavenu savu vārdu.
15 Raugies no debesim lejup un skaties šurp no sava svētā godības mājokļa! Kur ir tava sirds degsme un tavs varoņa spēks, tavas sirds trauksme un tava žēlastība? Neturies tomēr pret mani!
16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir tavs vārds.
17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no taviem ceļiem un apcietināji mūsu sirdi, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir tavs īpašums!
18 Tikai īsu laiku tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina tavu svēto vietu.
19 Mums klājās kā tādiem, pār kufiem Tu it kā ne mūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc tava vārda.
