1 Comfort ye, comfort ye my people, saith your God. 2 Speak ye comfortably to Jerusalem, and cry unto her, that her warfare is accomplished, that her iniquity is pardoned: for she hath received of the LORD’s hand double for all her sins.
3 ¶ The voice of him that crieth in the wilderness, Prepare ye the way of the LORD, make straight in the desert a highway for our God. 4 Every valley shall be exalted, and every mountain and hill shall be made low: and the crooked shall be made straight, and the rough places plain: 5 And the glory of the LORD shall be revealed, and all flesh shall see it together: for the mouth of the LORD hath spoken it . 6 The voice said, Cry. And he said, What shall I cry? All flesh is grass, and all the goodliness thereof is as the flower of the field: 7 The grass withereth, the flower fadeth: because the spirit of the LORD bloweth upon it: surely the people is grass. 8 The grass withereth, the flower fadeth: but the word of our God shall stand for ever.
9 ¶ O Zion, that bringest good tidings, get thee up into the high mountain; O Jerusalem, that bringest good tidings, lift up thy voice with strength; lift it up, be not afraid; say unto the cities of Judah, Behold your God! 10 Behold, the Lord GOD will come with strong hand , and his arm shall rule for him: behold, his reward is with him, and his work before him. 11 He shall feed his flock like a shepherd: he shall gather the lambs with his arm, and carry them in his bosom, and shall gently lead those that are with young.
12 ¶ Who hath measured the waters in the hollow of his hand, and meted out heaven with the span, and comprehended the dust of the earth in a measure, and weighed the mountains in scales, and the hills in a balance? 13 Who hath directed the Spirit of the LORD, or being his counsellor hath taught him? 14 With whom took he counsel, and who instructed him, and taught him in the path of judgment, and taught him knowledge, and shewed to him the way of understanding? 15 Behold, the nations are as a drop of a bucket, and are counted as the small dust of the balance: behold, he taketh up the isles as a very little thing. 16 And Lebanon is not sufficient to burn, nor the beasts thereof sufficient for a burnt offering. 17 All nations before him are as nothing; and they are counted to him less than nothing, and vanity.
18 ¶ To whom then will ye liken God? or what likeness will ye compare unto him? 19 The workman melteth a graven image, and the goldsmith spreadeth it over with gold, and casteth silver chains. 20 He that is so impoverished that he hath no oblation chooseth a tree that will not rot; he seeketh unto him a cunning workman to prepare a graven image, that shall not be moved. 21 Have ye not known? have ye not heard? hath it not been told you from the beginning? have ye not understood from the foundations of the earth? 22 It is he that sitteth upon the circle of the earth, and the inhabitants thereof are as grasshoppers; that stretcheth out the heavens as a curtain, and spreadeth them out as a tent to dwell in: 23 That bringeth the princes to nothing; he maketh the judges of the earth as vanity. 24 Yea, they shall not be planted; yea, they shall not be sown: yea, their stock shall not take root in the earth: and he shall also blow upon them, and they shall wither, and the whirlwind shall take them away as stubble. 25 To whom then will ye liken me, or shall I be equal? saith the Holy One. 26 Lift up your eyes on high, and behold who hath created these things , that bringeth out their host by number: he calleth them all by names by the greatness of his might, for that he is strong in power; not one faileth.
27 Why sayest thou, O Jacob, and speakest, O Israel, My way is hid from the LORD, and my judgment is passed over from my God?
28 ¶ Hast thou not known? hast thou not heard, that the everlasting God, the LORD, the Creator of the ends of the earth, fainteth not, neither is weary? there is no searching of his understanding. 29 He giveth power to the faint; and to them that have no might he increaseth strength. 30 Even the youths shall faint and be weary, and the young men shall utterly fall: 31 But they that wait upon the LORD shall renew their strength; they shall mount up with wings as eagles; they shall run, and not be weary; and they shall walk, and not faint.
1 „Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!“ —saka jūsu Dievs.
2 „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.“
3 Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: „Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
4 Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu,
5 Lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi.“
6 Klau! Balss sauc: „Sludini!“ Es sacīju: „Ko es lai sludinu?“ —Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!
7 Zāle nokalst, puķe novīst, kad tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, —tauta ir zāle!
8 Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! —
9 Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: „Redziet, te ir jūsu Dievs!“
10 Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!
11 Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.
12 Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā?
13 Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs?
14 Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā?
15 Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā I Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!
16 Libanonā nepietiek malkas, un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam.
17 Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.
18 Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?
19 Taču ne kādu elku tēlu? To amatnieks darinājis, un zeltkalis to pārklājis ar zeltu un tam piestiprinājis sudraba važiņas.
20 Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izvēl koku, kas nesatrūd, un meklē veiklu meistaru, lai tas viņam darina tēlu, kas nešķobītos.
21 Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?
22 Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri par zemi, un tas iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.
23 Viņš pazemo dižciltīgos un zemes valdniekiem liek nokļūt nožēlojamā stāvoklī.
24 Tikko iedēstīti, tie vēl centās zemē tikko iesakņoties, kā tos jau skar Viņa dvaša un tie nokalst, viesulis tos izputina kā pelus.
25 „Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?“ —jautā Svētais.
26 Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.
27 Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: „Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?“
28 Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radīiis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.
29 Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.
30 Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, —
31 Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.
