1 The burden of the valley of vision. What aileth thee now, that thou art wholly gone up to the housetops? 2 Thou that art full of stirs, a tumultuous city, a joyous city: thy slain men are not slain with the sword, nor dead in battle. 3 All thy rulers are fled together, they are bound by the archers: all that are found in thee are bound together, which have fled from far. 4 Therefore said I, Look away from me; I will weep bitterly, labour not to comfort me, because of the spoiling of the daughter of my people. 5 For it is a day of trouble, and of treading down, and of perplexity by the Lord GOD of hosts in the valley of vision, breaking down the walls, and of crying to the mountains. 6 And Elam bare the quiver with chariots of men and horsemen, and Kir uncovered the shield. 7 And it shall come to pass, that thy choicest valleys shall be full of chariots, and the horsemen shall set themselves in array at the gate.
8 ¶ And he discovered the covering of Judah, and thou didst look in that day to the armour of the house of the forest. 9 Ye have seen also the breaches of the city of David, that they are many: and ye gathered together the waters of the lower pool. 10 And ye have numbered the houses of Jerusalem, and the houses have ye broken down to fortify the wall. 11 Ye made also a ditch between the two walls for the water of the old pool: but ye have not looked unto the maker thereof, neither had respect unto him that fashioned it long ago. 12 And in that day did the Lord GOD of hosts call to weeping, and to mourning, and to baldness, and to girding with sackcloth: 13 And behold joy and gladness, slaying oxen, and killing sheep, eating flesh, and drinking wine: let us eat and drink; for to morrow we shall die. 14 And it was revealed in mine ears by the LORD of hosts, Surely this iniquity shall not be purged from you till ye die, saith the Lord GOD of hosts.
15 ¶ Thus saith the Lord GOD of hosts, Go, get thee unto this treasurer, even unto Shebna, which is over the house, and say , 16 What hast thou here? and whom hast thou here, that thou hast hewed thee out a sepulchre here, as he that heweth him out a sepulchre on high, and that graveth an habitation for himself in a rock? 17 Behold, the LORD will carry thee away with a mighty captivity, and will surely cover thee. 18 He will surely violently turn and toss thee like a ball into a large country: there shalt thou die, and there the chariots of thy glory shall be the shame of thy lord’s house. 19 And I will drive thee from thy station, and from thy state shall he pull thee down.
20 ¶ And it shall come to pass in that day, that I will call my servant Eliakim the son of Hilkiah: 21 And I will clothe him with thy robe, and strengthen him with thy girdle, and I will commit thy government into his hand: and he shall be a father to the inhabitants of Jerusalem, and to the house of Judah. 22 And the key of the house of David will I lay upon his shoulder; so he shall open, and none shall shut; and he shall shut, and none shall open. 23 And I will fasten him as a nail in a sure place; and he shall be for a glorious throne to his father’s house. 24 And they shall hang upon him all the glory of his father’s house, the offspring and the issue, all vessels of small quantity, from the vessels of cups, even to all the vessels of flagons. 25 In that day, saith the LORD of hosts, shall the nail that is fastened in the sure place be removed, and be cut down, and fall; and the burden that was upon it shall be cut off: for the LORD hath spoken it .
1 Izsacījums par parādību jeb atklāsmes ieleju. Kas tad ir noticis, ka jūs visi kāpjat uz jumta,
2 Tu trokšņainā, kustības dārdu, ļaužu un nemiera pilnā, līksmā pilsēta? Tavi nokautie taču nav nedz no zobena, nedz ari cīņā krituši.
3 Nē, bet visi tavi kara virsnieki bez izņēmuma ir aizbēguši, tie visi ļāvušies sagūstīt sevi, ienaidniekam nenoraidot uz viņiem no saviem stopiem nevienu bultu, visi tavi sapulcinātie kara pulki ir pēc tam saņemti gūstā, kaut viņi jau agrāk bija aizbēguši.
4 Tādēļ es saku: „Novērsieties no manis! Man gauži jāraud! Nepūlieties mani iepriecināt šai tik smagā manu tautiešu posta brīdī, kad tik daudzi no viņiem dabūjuši galu!“
5 Jo satraukuma, nomāktības un apjukuma diena nāk no tā Kunga Cebaota parādību ielejā, diena, kas satriec mūrus un liek atskanēt kalnā vaimanu saucieniem.
6 Ēlāms, apjozis bultu maksti, nāk ar ratiem, vīriem un jātniekiem, un arī Kirs ir pacēlis vairogu.
7 Tā pildījās tavas jaukās ielejas ar kara ratiem, un jātnieki pulcējās vārtu priekšā.
8 Tad viņš noraisīja pārklāto aizsegu no Jūdas acīm, bet tās raudzījās tanī laikā pēc ieroču krājumiem meža namā,
9 Un jūs skatījāt Dāvida pilsētas mūros plaisas, to bija daudz, un jūs krājāt lejas dīķa ūdeni.
10 Jūs skaitījāt Jeruzālemes namus un noplēsāt ēkas, lai stiprinātu mūri.
11 Jūs izrakāt ūdens krātuvi starp abiem mūriem vecā dīķa ūdeņiem. Bet jūs neprasījāt, kas to tā izkārtojis, un nerūpējāties par to, kas to jau sen tā bija lēmis.
12 Gan Dievs tas Kungs Cebaots jūs stingri aicināja tatn laikā raudāt un sērot, apcirpt matus un apvilkt sēru drēbes,
13 Bet redzi: valdīja prieks un līksmība, notika vēršu un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!“
14 Tādēļ tas Kungs Cebaots vairākkārt ir darījis zināmu manām ausīm. „Tiešām, šis noziegums jums netiks piedots, kamēr jūs mirsit!“ To sacījis Dievs tas Kungs Cebaots.
15 Tā sacīja Dievs tas Kungs Cebaots: „Ej pie šī pārvaldnieka, pie Sebnas, kas iecelts par pils priekšnieku, un saki tam:
16 „Kas tevi šeit saista, ka tu esi sev izveidojis šeit kapa vietu un izcirtis kapu klintī, augšā sev izgrebdams miera mājokli?“
17 Bet zini: tas Kungs tevi ar sparu aizsviedis tālu projām, Viņš tevi, tu varoni, sagrābs ar varu.
18 Viņš tevi satīs kamolā un aizritinās kā rituli lielā plašā zemē, tur tu nomirsi, un tur paliks tavi godības rati, —tu, negods sava kunga namam!
19 Es tevi padzīšu no tavas vietas, un viņš tevi atcels no tava amata!
20 Un tad notiks tanī dienā, ka Es aicināšu savu kalpu Ēljakīmu, Hilkijas dēlu.
21 Es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu un nodošu tavu amatu viņa rokā, lai viņš top par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūdas namam.
22 Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, ka viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un ka viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs.
23 Un Es iedzīšu viņu kā vadzi stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu savam tēva namam.
24 Bet kad uz viņu balstīsies visa viņa dzimtas godība, dzimtas jaunās atvases un dzinumi, visi sīkie trauki, bļodas un krūzes, —
25 „Tani dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„tas vadzis, kas bija iesists stiprā vietā, lūzīs un kritīs, un kas uz tā balstījās, aizies bojā,“ —jo tā teica tas Kungs.
