1 The vision of Isaiah the son of Amoz, which he saw concerning Judah and Jerusalem in the days of Uzziah, Jotham, Ahaz, and Hezekiah, kings of Judah.
2 Hear, O heavens, and give ear, O earth: for the LORD hath spoken, I have nourished and brought up children, and they have rebelled against me. 3 The ox knoweth his owner, and the ass his master’s crib: but Israel doth not know, my people doth not consider. 4 Ah sinful nation, a people laden with iniquity, a seed of evildoers, children that are corrupters: they have forsaken the LORD, they have provoked the Holy One of Israel unto anger, they are gone away backward.
5 ¶ Why should ye be stricken any more? ye will revolt more and more: the whole head is sick, and the whole heart faint. 6 From the sole of the foot even unto the head there is no soundness in it; but wounds, and bruises, and putrifying sores: they have not been closed, neither bound up, neither mollified with ointment. 7 Your country is desolate, your cities are burned with fire: your land, strangers devour it in your presence, and it is desolate, as overthrown by strangers. 8 And the daughter of Zion is left as a cottage in a vineyard, as a lodge in a garden of cucumbers, as a besieged city. 9 Except the LORD of hosts had left unto us a very small remnant, we should have been as Sodom, and we should have been like unto Gomorrah.
10 ¶ Hear the word of the LORD, ye rulers of Sodom; give ear unto the law of our God, ye people of Gomorrah. 11 To what purpose is the multitude of your sacrifices unto me? saith the LORD: I am full of the burnt offerings of rams, and the fat of fed beasts; and I delight not in the blood of bullocks, or of lambs, or of he goats. 12 When ye come to appear before me, who hath required this at your hand, to tread my courts? 13 Bring no more vain oblations; incense is an abomination unto me; the new moons and sabbaths, the calling of assemblies, I cannot away with; it is iniquity, even the solemn meeting. 14 Your new moons and your appointed feasts my soul hateth: they are a trouble unto me; I am weary to bear them . 15 And when ye spread forth your hands, I will hide mine eyes from you: yea, when ye make many prayers, I will not hear: your hands are full of blood.
16 ¶ Wash you, make you clean; put away the evil of your doings from before mine eyes; cease to do evil; 17 Learn to do well; seek judgment, relieve the oppressed, judge the fatherless, plead for the widow. 18 Come now, and let us reason together, saith the LORD: though your sins be as scarlet, they shall be as white as snow; though they be red like crimson, they shall be as wool. 19 If ye be willing and obedient, ye shall eat the good of the land: 20 But if ye refuse and rebel, ye shall be devoured with the sword: for the mouth of the LORD hath spoken it .
21 ¶ How is the faithful city become an harlot! it was full of judgment; righteousness lodged in it; but now murderers. 22 Thy silver is become dross, thy wine mixed with water: 23 Thy princes are rebellious, and companions of thieves: every one loveth gifts, and followeth after rewards: they judge not the fatherless, neither doth the cause of the widow come unto them. 24 Therefore saith the Lord, the LORD of hosts, the mighty One of Israel, Ah, I will ease me of mine adversaries, and avenge me of mine enemies:
25 ¶ And I will turn my hand upon thee, and purely purge away thy dross, and take away all thy tin: 26 And I will restore thy judges as at the first, and thy counsellors as at the beginning: afterward thou shalt be called, The city of righteousness, the faithful city. 27 Zion shall be redeemed with judgment, and her converts with righteousness.
28 ¶ And the destruction of the transgressors and of the sinners shall be together, and they that forsake the LORD shall be consumed. 29 For they shall be ashamed of the oaks which ye have desired, and ye shall be confounded for the gardens that ye have chosen. 30 For ye shall be as an oak whose leaf fadeth, and as a garden that hath no water. 31 And the strong shall be as tow, and the maker of it as a spark, and they shall both burn together, and none shall quench them .
1 Jesajas, Amoca dēla, nākotnes iztēlojumi par Jūdu un Jeruzālemi, kā tie bija atklājušies viņa gara skatam Jūdas ķēniņa Usijas, Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā.
2 Klausaities, debesis, un ņem labi vērā, zeme, jo tas Kungs runā: „Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no Manis.
3 Vērsis pazīst savu īpašnieku, un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls tādas lietas nepazīst, manai tautai nav par to nekādas izpratnes!“
4 Lāsts šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši to Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa noiē sušies!
5 Pa kādu vietu jūs vēl vaiāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.
6 No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti;
7 Jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscauri un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas.
8 Pāri palikusi ir tikai Ciānas meita kā būdiņa vīna dārzā, kā sarga mājiņa sakņu dārzā, kā no visām pusēm ieslēgts sarga tornis.
9 Ja tas Kungs Cebaots nebūtu mums saglabājis šo mazo atlikumu, mēs būtum kā Sodoma, mēs līdzinātos Gomorai.
10 Klausaities tā Kunga vārdu, jūs Sodomas labieši, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta!
11 „Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuj-i?“ —saka tas Kungs. „Man ir apnikuši jūsu aunu un baloto teļu dedzināmie upuji, man netīk jēru un āžu asinis.
12 Kad jūs nākat rādīties manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt manus pagalmus?
13 Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upupu, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gaņ krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas!
14 Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami!
15 Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju savas acis no jums, un lai cik liels būtu ari jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm.
16 Mazgājieties, šķīstaitiēs, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt!
17 Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājie-ties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!“
18 „Tad nāciet, turēsim tiesu!“ —saka tas Kungs. „Kaut jūsu grēki ari būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie ari būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.
19 Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību.
20 Bet ja jūs pretosities un nepa-klausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo tā Kunga mute to runājusi!“
21 Kā gan tik uzticīga pilsēta kļuvusi par netikli, Ciān, tā bija agrāk pilna taisnības! Tur mājoja patiesība, bet tagad slepkavas!
22 Tavs sudrabs ir kļuvis par sārņiem, tavs vīns ir atšķaidīts ar ūdeni.
23 Tavi pārvaldoņi ir atkritēji un zagļu biedri, tie pieņem dāvanas un dzenas pēc kukuļiem; bāriņiem tie neizdod tiesas; atraitņu sūdzības nenonāk viņu priekšā.
24 Tādēļ saka tas Visaugstākais, tas Kungs Cebaots, Israēla Varenais: „Es remdēšu savas dusmas savu pretinieku ciešanās un savu atriebību izgāzīšu pār saviem ienaidniekiem!
25 Es vērsīšu savu roku pret tevi un tīrīšu tavus sārņus kā ar sārmu un aizmetīšu projām visu mazvērtīgo, kas tev piemaisīts.
26 Un Es tev došu atkal tiesnešus kā citkārt un padomdevējus kā sākumā. Tad tevi sauks atkal par taisnības pili, par dievbijīgo pilsētu.“
27 Ciāna tiks izglābta caur tiesu, un tie, kas tajā atgriežas, caur savu taisnīgumu.
28 Bet atkritēji un grēcinieki tiks iznīcināti visi kopā; kas no tā Kunga atkāpjas, aizies bojā!
29 Viņi paliks kaunā to ozolu dēļ, par kubiem jums prieks, un nosarks to dārzu dēļ, kas jums tik mīļi!
30 Jo jūs būsit kā ozols, kuļra lapas savītušas, kā dārzs, kam nav ūdens!
31 Pat varenais būs kā pakulas, un viņa darbs kā dzirkstele, tie sadegs kopā, un dzēsēja nebūs!
