1 When Israel was a child, then I loved him, and called my son out of Egypt. 2 As they called them, so they went from them: they sacrificed unto Baalim, and burned incense to graven images. 3 I taught Ephraim also to go, taking them by their arms; but they knew not that I healed them. 4 I drew them with cords of a man, with bands of love: and I was to them as they that take off the yoke on their jaws, and I laid meat unto them.
5 ¶ He shall not return into the land of Egypt, but the Assyrian shall be his king, because they refused to return. 6 And the sword shall abide on his cities, and shall consume his branches, and devour them , because of their own counsels. 7 And my people are bent to backsliding from me: though they called them to the most High, none at all would exalt him .
8 How shall I give thee up, Ephraim? how shall I deliver thee, Israel? how shall I make thee as Admah? how shall I set thee as Zeboim? mine heart is turned within me, my repentings are kindled together. 9 I will not execute the fierceness of mine anger, I will not return to destroy Ephraim: for I am God, and not man; the Holy One in the midst of thee: and I will not enter into the city. 10 They shall walk after the LORD: he shall roar like a lion: when he shall roar, then the children shall tremble from the west. 11 They shall tremble as a bird out of Egypt, and as a dove out of the land of Assyria: and I will place them in their houses, saith the LORD. 12 Ephraim compasseth me about with lies, and the house of Israel with deceit: but Judah yet ruleth with God, and is faithful with the saints.
1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
2 Bet ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baāliem un kvēpina elka dieviem.
3 Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.
4 Ar gluži cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie sevis, Es padarīju gluži cilvēcisku viņu jūgu, Es liku viņiem iet līdzās cits citam īstas cilvēciskas mīlestī-bas grožos, Es padarīju vaļīgākas pat šī jūga sakas ap viņu kakliem un pleciem un ēdināju viņus.
5 Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
6 Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un apris viņu diženākos viņu padomu dēļ.
7 Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un kad viņai to sludina, tad neviena sirds nepaceļas šiem vārdiem pretī.
8 Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Ēfraiin, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? —Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlsirdībā,
9 Lai Es rīkotos pēc savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis savu dusmu bargumā.
10 Tad viņi sekos tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, nāks, izbijušies un drebēdami, bērni no rietumu—no jūras puses.
11 Un tie, kas Ēģiptē, nāks arī izbijušies kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. „Un tad Es viņus nometināšu viņu dzimtenes mājokļos!“ —saka tas Kungs.
