1 Now when Jacob saw that there was corn in Egypt, Jacob said unto his sons, Why do ye look one upon another? 2 And he said, Behold, I have heard that there is corn in Egypt: get you down thither, and buy for us from thence; that we may live, and not die.
3 ¶ And Joseph’s ten brethren went down to buy corn in Egypt. 4 But Benjamin, Joseph’s brother, Jacob sent not with his brethren; for he said, Lest peradventure mischief befall him. 5 And the sons of Israel came to buy corn among those that came: for the famine was in the land of Canaan. 6 And Joseph was the governor over the land, and he it was that sold to all the people of the land: and Joseph’s brethren came, and bowed down themselves before him with their faces to the earth.
7 And Joseph saw his brethren, and he knew them, but made himself strange unto them, and spake roughly unto them; and he said unto them, Whence come ye? And they said, From the land of Canaan to buy food. 8 And Joseph knew his brethren, but they knew not him. 9 And Joseph remembered the dreams which he dreamed of them, and said unto them, Ye are spies; to see the nakedness of the land ye are come. 10 And they said unto him, Nay, my lord, but to buy food are thy servants come. 11 We are all one man’s sons; we are true men , thy servants are no spies. 12 And he said unto them, Nay, but to see the nakedness of the land ye are come. 13 And they said, Thy servants are twelve brethren, the sons of one man in the land of Canaan; and, behold, the youngest is this day with our father, and one is not. 14 And Joseph said unto them, That is it that I spake unto you, saying, Ye are spies: 15 Hereby ye shall be proved: By the life of Pharaoh ye shall not go forth hence, except your youngest brother come hither. 16 Send one of you, and let him fetch your brother, and ye shall be kept in prison, that your words may be proved, whether there be any truth in you: or else by the life of Pharaoh surely ye are spies. 17 And he put them all together into ward three days. 18 And Joseph said unto them the third day, This do, and live; for I fear God: 19 If ye be true men , let one of your brethren be bound in the house of your prison: go ye, carry corn for the famine of your houses: 20 But bring your youngest brother unto me; so shall your words be verified, and ye shall not die. And they did so.
21 ¶ And they said one to another, We are verily guilty concerning our brother, in that we saw the anguish of his soul, when he besought us, and we would not hear; therefore is this distress come upon us. 22 And Reuben answered them, saying, Spake I not unto you, saying, Do not sin against the child; and ye would not hear? therefore, behold, also his blood is required. 23 And they knew not that Joseph understood them; for he spake unto them by an interpreter. 24 And he turned himself about from them, and wept; and returned to them again, and communed with them, and took from them Simeon, and bound him before their eyes.
25 ¶ Then Joseph commanded to fill their sacks with corn, and to restore every man’s money into his sack, and to give them provision for the way: and thus did he unto them. 26 And they laded their asses with the corn, and departed thence. 27 And as one of them opened his sack to give his ass provender in the inn, he espied his money; for, behold, it was in his sack’s mouth. 28 And he said unto his brethren, My money is restored; and, lo, it is even in my sack: and their heart failed them , and they were afraid, saying one to another, What is this that God hath done unto us?
29 ¶ And they came unto Jacob their father unto the land of Canaan, and told him all that befell unto them; saying, 30 The man, who is the lord of the land, spake roughly to us, and took us for spies of the country. 31 And we said unto him, We are true men; we are no spies: 32 We be twelve brethren, sons of our father; one is not, and the youngest is this day with our father in the land of Canaan. 33 And the man, the lord of the country, said unto us, Hereby shall I know that ye are true men; leave one of your brethren here with me, and take food for the famine of your households, and be gone: 34 And bring your youngest brother unto me: then shall I know that ye are no spies, but that ye are true men: so will I deliver you your brother, and ye shall traffick in the land.
35 ¶ And it came to pass as they emptied their sacks, that, behold, every man’s bundle of money was in his sack: and when both they and their father saw the bundles of money, they were afraid. 36 And Jacob their father said unto them, Me have ye bereaved of my children: Joseph is not, and Simeon is not, and ye will take Benjamin away: all these things are against me. 37 And Reuben spake unto his father, saying, Slay my two sons, if I bring him not to thee: deliver him into my hand, and I will bring him to thee again. 38 And he said, My son shall not go down with you; for his brother is dead, and he is left alone: if mischief befall him by the way in the which ye go, then shall ye bring down my gray hairs with sorrow to the grave.
1 Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: „Kāpēc jūs skatāties cits uz citu?
2 Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst.“
3 Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes.
4 Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdz, jo viņš domāja: „Ka tam nenotiek kāda nelaime.“
5 Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads.
6 Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāli nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā,
7 Tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: „No kurienes jūs nākuši?“ Un viņi atbildēja: „No Kānaāna zemes, lai pirktu labību.“
8 Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.
9 Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: „Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“
10 Un tie atbildēja: „Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt.
11 Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.“
12 Bet viņš teica uz tiem: „Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“
13 Bet tie sacīja: „Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāji, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.“
14 Tad Jāzeps uz viņiem sacīja: „Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki.
15 Tik tiešām, ka faraons dzīvs: pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp.
16 Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība, vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki.“
17 Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas.
18 Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: „Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu.
19 Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās.
20 Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.“ Un tie darīja tā.
21 Un tie cits citam sacīja: „Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.“
22 Un Rūbens tiem atbildēja: „Vai es neteicu jums, sacīdams: Neapgrēkosimies pie zēna, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.“
23 Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tulks bija tiem par starpnieku.
24 Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā.
25 Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļa maizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts.
26 Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes.
27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājas vietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā.
28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: „Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tepat manā barības maisā.“ Un sirds tiem pamira, jo tie tļija izbijušies un teica cits citam: „Ko Dievs mums ir darījis?“
29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami:
30 „Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem.
31 Bet mēs teicām viņam: Mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki.
32 Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē.
33 Un tas zemes kungs mums sacīja: Pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums brāļiem atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet.
34 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi.“
35 Un izbepot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās.
36 Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: „Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad ari Benjamiņu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!“
37 Tad Rūbens sacīja savam tēvam: „Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.“
38 Un viņš sarija: „Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kujrā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.“
