1 After these things the word of the LORD came unto Abram in a vision, saying, Fear not, Abram: I am thy shield, and thy exceeding great reward.
2 And Abram said, Lord GOD, what wilt thou give me, seeing I go childless, and the steward of my house is this Eliezer of Damascus? 3 And Abram said, Behold, to me thou hast given no seed: and, lo, one born in my house is mine heir. 4 And, behold, the word of the LORD came unto him, saying, This shall not be thine heir; but he that shall come forth out of thine own bowels shall be thine heir. 5 And he brought him forth abroad, and said, Look now toward heaven, and tell the stars, if thou be able to number them: and he said unto him, So shall thy seed be. 6 And he believed in the LORD; and he counted it to him for righteousness.
7 And he said unto him, I am the LORD that brought thee out of Ur of the Chaldees, to give thee this land to inherit it. 8 And he said, Lord GOD, whereby shall I know that I shall inherit it? 9 And he said unto him, Take me an heifer of three years old, and a she goat of three years old, and a ram of three years old, and a turtledove, and a young pigeon. 10 And he took unto him all these, and divided them in the midst, and laid each piece one against another: but the birds divided he not. 11 And when the fowls came down upon the carcases, Abram drove them away.
12 And when the sun was going down, a deep sleep fell upon Abram; and, lo, an horror of great darkness fell upon him. 13 And he said unto Abram, Know of a surety that thy seed shall be a stranger in a land that is not theirs, and shall serve them; and they shall afflict them four hundred years; 14 And also that nation, whom they shall serve, will I judge: and afterward shall they come out with great substance. 15 And thou shalt go to thy fathers in peace; thou shalt be buried in a good old age. 16 But in the fourth generation they shall come hither again: for the iniquity of the Amorites is not yet full.
17 And it came to pass, that, when the sun went down, and it was dark, behold a smoking furnace, and a burning lamp that passed between those pieces. 18 In the same day the LORD made a covenant with Abram, saying, Unto thy seed have I given this land, from the river of Egypt unto the great river, the river Euphrates: 19 The Kenites, and the Kenizzites, and the Kadmonites, 20 And the Hittites, and the Perizzites, and the Rephaims, 21 And the Amorites, and the Canaanites, and the Girgashites, and the Jebusites.
1 Pēc šiem notikumiem tas Kungs runāja uz Abrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: „Nebīsties, Abrām, Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir loti liela.“
2 Un Abrāms atbildēja: „Dievs mans Kungs, ko Tu man gribi dot? Redzi, es staigāju apkārt bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Eliēzers.“
3 Un Abrāms teica: „Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus. Viens no maniem kalpiem būs mans mantinieks.“
4 Un tad tā Kunga vārds notika viņam: „Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks.“
5 Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: „Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēji tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,“ Viņš tam teica.
6 Un Abrāms paļāvās uz to Kungu, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.
7 Un Viņš sacīja tam: „Es esmu tas Kungs, kas tev lika iziet no Ūras Kaldejā, lai tev dotu šo zemi par īpašumu.“
8 Bet tas sacīja: „Kungs mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to mantošu?“
9 Un Viņš sacīja: „Atnes Man triju gadu jaunlopu, triju gadu kazu un triju gadu aunu, balodi un ūbeli.“
10 Un tas Viņam atnesa un sagatavoja visus tos, sadalīja tos uz pusēm un lika vienu gabalu pret otru, bet putnus tas nesadalīja.
11 Un vanagi krita uz kustoņiem, bet Abrāms tos aizdzina.
12 Un kad saule bija tuvu rietam, tad miegs uznāca Ābramam un lielas izbailes, liela tumsa nolaidās pār viņu.
13 Un Viņš sacīja Abrāmam: „Piemini, zintin zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un tiem tur būs būt par kalpiem, un tos tur pazemos četri simt gadus.
14 Bet arī to tautu, kas tos kalpinās, Es tiesāšu; pēc tam tie dosies ceļā ar bagātu mantību.
15 Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem, un sirmā vecumā tu tapsi aprakts.
16 Un ceturtai paaudzei būs atgriezties šurp, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.“
17 Un notika, kad saule bija nogājusi un bija iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains cepiis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem.
18 Tanī dienā tas Kungs noslēdza ar Abrāmu derību, sacīdams: „Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei—Eifratas upei,
19 Arī kēniešus, kadmoniešus, hetiešus, serifiešus, refejiešus, amoriešus, kānaāniešus, girgaziešus un jebusiešus.“
