1 Then fourteen years after I went up again to Jerusalem with Barnabas, and took Titus with me also. 2 And I went up by revelation, and communicated unto them that gospel which I preach among the Gentiles, but privately to them which were of reputation, lest by any means I should run, or had run, in vain. 3 But neither Titus, who was with me, being a Greek, was compelled to be circumcised: 4 And that because of false brethren unawares brought in, who came in privily to spy out our liberty which we have in Christ Jesus, that they might bring us into bondage: 5 To whom we gave place by subjection, no, not for an hour; that the truth of the gospel might continue with you. 6 But of these who seemed to be somewhat, (whatsoever they were, it maketh no matter to me: God accepteth no man’s person:) for they who seemed to be somewhat in conference added nothing to me: 7 But contrariwise, when they saw that the gospel of the uncircumcision was committed unto me, as the gospel of the circumcision was unto Peter; 8 (For he that wrought effectually in Peter to the apostleship of the circumcision, the same was mighty in me toward the Gentiles:) 9 And when James, Cephas, and John, who seemed to be pillars, perceived the grace that was given unto me, they gave to me and Barnabas the right hands of fellowship; that we should go unto the heathen, and they unto the circumcision. 10 Only they would that we should remember the poor; the same which I also was forward to do. 11 But when Peter was come to Antioch, I withstood him to the face, because he was to be blamed. 12 For before that certain came from James, he did eat with the Gentiles: but when they were come, he withdrew and separated himself, fearing them which were of the circumcision. 13 And the other Jews dissembled likewise with him; insomuch that Barnabas also was carried away with their dissimulation. 14 But when I saw that they walked not uprightly according to the truth of the gospel, I said unto Peter before them all, If thou, being a Jew, livest after the manner of Gentiles, and not as do the Jews, why compellest thou the Gentiles to live as do the Jews? 15 We who are Jews by nature, and not sinners of the Gentiles, 16 Knowing that a man is not justified by the works of the law, but by the faith of Jesus Christ, even we have believed in Jesus Christ, that we might be justified by the faith of Christ, and not by the works of the law: for by the works of the law shall no flesh be justified. 17 But if, while we seek to be justified by Christ, we ourselves also are found sinners, is therefore Christ the minister of sin? God forbid. 18 For if I build again the things which I destroyed, I make myself a transgressor. 19 For I through the law am dead to the law, that I might live unto God. 20 I am crucified with Christ: nevertheless I live; yet not I, but Christ liveth in me: and the life which I now live in the flesh I live by the faith of the Son of God, who loved me, and gave himself for me. 21 I do not frustrate the grace of God: for if righteousness come by the law, then Christ is dead in vain.
1 Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu;
2 Bet es nogāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to evaņģēliju, ko es sludinu pagānu tautām, bet sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nebūtu vai nebūtu bijušas veltīgas.
3 Bet pat mans pavadonis Tits, kas taču bija grieķis, netika spiests apgraizīties.
4 Bet no malas ievesto viltus brāļu dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem, —
5 Viņu priekšā mēs ne acumirkli neesam piekāpušies un neesam tiem padevušies, lai evaņģēlija patiesība jūsu starpā paliktu spēkā.
6 Bet tie, kas bija sevišķi cienīti—kādi tie reiz bijuši, tas man ir vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka ārējo stāvokli, —man jau šie cienītie nav nekādas saistības uzlikuši,
7 Bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana pagāniem, tāpat kā Pēterim jūdu starpā, —
8 Jo tas, kas Pēterim bij devis spēku apustuļa darbam jūdu starpā, tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, —
9 Vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Bamabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie jūdiem.
10 Tikai lai mēs pieminētum nabagus, to es arī esmu centies darīt.
11 Bet kad Pēteris nonāca Antioķijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā.
12 Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bij nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem.
13 Un līdz ar viņu liekuļoja ari pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdz.
14 Bet kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu parašām, kā tu gribi piespiest nejūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?
15 Mēs dzimuši jūdi, un ne pagānu grēcinieki.
16 Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Kristu Jēzu, arī mēs esam piegriezušies ticībā Kristum Jēzum, lai taptum taisni Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisns.
17 Bet ja izrādās, ka mēs, kas cenšamies tapt taisni iekš Kristus, paši esam grēcinieki, vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne.
18 Proti, kad es to, ko esmu noārdījis, atkal uzceļu, es kļūstu par pārkāpēju.
19 Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam.
20 Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.
21 Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.
