1 The hand of the LORD was upon me, and carried me out in the spirit of the LORD, and set me down in the midst of the valley which was full of bones, 2 And caused me to pass by them round about: and, behold, there were very many in the open valley; and, lo, they were very dry. 3 And he said unto me, Son of man, can these bones live? And I answered, O Lord GOD, thou knowest. 4 Again he said unto me, Prophesy upon these bones, and say unto them, O ye dry bones, hear the word of the LORD. 5 Thus saith the Lord GOD unto these bones; Behold, I will cause breath to enter into you, and ye shall live: 6 And I will lay sinews upon you, and will bring up flesh upon you, and cover you with skin, and put breath in you, and ye shall live; and ye shall know that I am the LORD. 7 So I prophesied as I was commanded: and as I prophesied, there was a noise, and behold a shaking, and the bones came together, bone to his bone. 8 And when I beheld, lo, the sinews and the flesh came up upon them, and the skin covered them above: but there was no breath in them. 9 Then said he unto me, Prophesy unto the wind, prophesy, son of man, and say to the wind, Thus saith the Lord GOD; Come from the four winds, O breath, and breathe upon these slain, that they may live. 10 So I prophesied as he commanded me, and the breath came into them, and they lived, and stood up upon their feet, an exceeding great army.
11 ¶ Then he said unto me, Son of man, these bones are the whole house of Israel: behold, they say, Our bones are dried, and our hope is lost: we are cut off for our parts. 12 Therefore prophesy and say unto them, Thus saith the Lord GOD; Behold, O my people, I will open your graves, and cause you to come up out of your graves, and bring you into the land of Israel. 13 And ye shall know that I am the LORD, when I have opened your graves, O my people, and brought you up out of your graves, 14 And shall put my spirit in you, and ye shall live, and I shall place you in your own land: then shall ye know that I the LORD have spoken it , and performed it , saith the LORD.
15 ¶ The word of the LORD came again unto me, saying, 16 Moreover, thou son of man, take thee one stick, and write upon it, For Judah, and for the children of Israel his companions: then take another stick, and write upon it, For Joseph, the stick of Ephraim, and for all the house of Israel his companions: 17 And join them one to another into one stick; and they shall become one in thine hand.
18 ¶ And when the children of thy people shall speak unto thee, saying, Wilt thou not shew us what thou meanest by these? 19 Say unto them, Thus saith the Lord GOD; Behold, I will take the stick of Joseph, which is in the hand of Ephraim, and the tribes of Israel his fellows, and will put them with him, even with the stick of Judah, and make them one stick, and they shall be one in mine hand.
20 ¶ And the sticks whereon thou writest shall be in thine hand before their eyes. 21 And say unto them, Thus saith the Lord GOD; Behold, I will take the children of Israel from among the heathen, whither they be gone, and will gather them on every side, and bring them into their own land: 22 And I will make them one nation in the land upon the mountains of Israel; and one king shall be king to them all: and they shall be no more two nations, neither shall they be divided into two kingdoms any more at all: 23 Neither shall they defile themselves any more with their idols, nor with their detestable things, nor with any of their transgressions: but I will save them out of all their dwellingplaces, wherein they have sinned, and will cleanse them: so shall they be my people, and I will be their God. 24 And David my servant shall be king over them; and they all shall have one shepherd: they shall also walk in my judgments, and observe my statutes, and do them. 25 And they shall dwell in the land that I have given unto Jacob my servant, wherein your fathers have dwelt; and they shall dwell therein, even they, and their children, and their children’s children for ever: and my servant David shall be their prince for ever. 26 Moreover I will make a covenant of peace with them; it shall be an everlasting covenant with them: and I will place them, and multiply them, and will set my sanctuary in the midst of them for evermore. 27 My tabernacle also shall be with them: yea, I will be their God, and they shall be my people. 28 And the heathen shall know that I the LORD do sanctify Israel, when my sanctuary shall be in the midst of them for evermore.
1 Tā Kunga roka nāca pār mani un aizveda mani garā, kas bija tā Kunga manī iedvestās aizrautības un pacilātības pārņemts, kādā ielejas līdzenumā, kas bija pilns ar miroņu kauliem.
2 Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši.
3 Un Viņš man jautāja: „Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi? Es atbildēju: „Kungs mans Dievs, Tu to zini.“
4 Tad Viņš man pavēlēja: „Sludini par nākotni šiem kauliem un saki tiem: Jūs, sakaltušie kauli, klausaities tā Kunga vārdu!
5 Tā saka Dievs tas Kungs par šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi.
6 Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“
7 Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un man sludinot tur notika ar čirkstoņu saistīta kustība, kauli sadevās kopā cits ar citu.
8 Un kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, ka tie apvilkās ar ādu, bet dzīvības gara viņos nebija.
9 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: Tā saka tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem, un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!“
10 Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.
11 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti.“
12 Tādēļ sludini un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē.
13 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es vēju vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, mana tauta.
14 Es likšu jūsos ieiet savam garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,“ —tā saka tas Kungs.
15 Atkal mani skāra tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, ņem koka vēzdu un raksti uz tās: Jūda un ar viņu savienotie Israēla bērni.“ Tad ņem vēl vienu koka vēzdu un raksti uz tās: „Jāzeps, Ēfraima un visa ap viņu apvienotā Israēla nama vēzda.“
17 „Tad saliec abas tās vēzdas kopā, tā ka tās abas ir tikai viena vēzda tavā rokā.“
18 Kad tad nu tavi tautas brāļi tev jautās: Vai tu mums nepaskaidrosi, ko tas nozīmē?
19 Tad atbildi tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ņemšu Jāzepa vēzdu, kas ir Ēfraima rokā, un ar Jāzepu sabiedrotās Israēla ciltis un to pievienošu Jūdas vēzdai un abas padarīšu par vienu kopēju vēzdu, ka tā būs viena manā rokā.
20 Kad tu vēzdas, ko tu apzīmēji ar uzrakstiem, turēsi savā rokā viņu acu priekšā,
21 Tad saki tiem: Redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no pagānu tautu vidus, kurp tie aizgājuši, Es tos salasīšu kopā un atvedīšu atpakaļ viņu pašu zemē,“ —saka Dievs tas Kungs.
22 „Es savienošu tos par vienu tautu tur tai zemē, Israēla kalnos, un viens vienīgs ķēniņš valdīs pār to. Tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs divi valstis.
23 Tad tie vairs neaptraipīsies ar saviem elkiem un kalpību tiem, ar riebīgajiem sīkākiem dievekļiem un ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Es tiem piedošu visus uzticības laušanas gadījumus, kādos tie apgrēkojušies, tin Es tos šķīstīšu; tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
24 Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans. Tie staigās pēc maniem noteikumiem, turēs manus likumus un rīkosies pēc tiem.
25 Tad tie dzīvos atkal tai zemē, ko Es devu savam kalpam Jēkabam un kur dzīvoja jūsu tēvi. Arī tie tur dzīvos un viņu bērni un bērnu bērni mūžīgi. Un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem.
26 Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība. Es tiem likšu dzīvot uz vietas, vairošu tos un atstāšu savu svētnīcu viņu vidū mūžīgi.
27 Mans miteklis būs pār tiem, Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.
28 Arī pagānu tautas atzīs, ka Es esmu tas Kungs, kas Israēlu svētī, kad mana svētnīca būs viņu vidū mūžīgi!“
