1 And the word of the LORD came unto me, saying, 2 Son of man, set thy face toward Jerusalem, and drop thy word toward the holy places, and prophesy against the land of Israel, 3 And say to the land of Israel, Thus saith the LORD; Behold, I am against thee, and will draw forth my sword out of his sheath, and will cut off from thee the righteous and the wicked. 4 Seeing then that I will cut off from thee the righteous and the wicked, therefore shall my sword go forth out of his sheath against all flesh from the south to the north: 5 That all flesh may know that I the LORD have drawn forth my sword out of his sheath: it shall not return any more. 6 Sigh therefore, thou son of man, with the breaking of thy loins; and with bitterness sigh before their eyes. 7 And it shall be, when they say unto thee, Wherefore sighest thou? that thou shalt answer, For the tidings; because it cometh: and every heart shall melt, and all hands shall be feeble, and every spirit shall faint, and all knees shall be weak as water: behold, it cometh, and shall be brought to pass, saith the Lord GOD.
8 ¶ Again the word of the LORD came unto me, saying, 9 Son of man, prophesy, and say, Thus saith the LORD; Say, A sword, a sword is sharpened, and also furbished: 10 It is sharpened to make a sore slaughter; it is furbished that it may glitter: should we then make mirth? it contemneth the rod of my son, as every tree. 11 And he hath given it to be furbished, that it may be handled: this sword is sharpened, and it is furbished, to give it into the hand of the slayer. 12 Cry and howl, son of man: for it shall be upon my people, it shall be upon all the princes of Israel: terrors by reason of the sword shall be upon my people: smite therefore upon thy thigh. 13 Because it is a trial, and what if the sword contemn even the rod? it shall be no more , saith the Lord GOD. 14 Thou therefore, son of man, prophesy, and smite thine hands together, and let the sword be doubled the third time, the sword of the slain: it is the sword of the great men that are slain, which entereth into their privy chambers. 15 I have set the point of the sword against all their gates, that their heart may faint, and their ruins be multiplied: ah! it is made bright, it is wrapped up for the slaughter. 16 Go thee one way or other, either on the right hand, or on the left, whithersoever thy face is set. 17 I will also smite mine hands together, and I will cause my fury to rest: I the LORD have said it .
18 ¶ The word of the LORD came unto me again, saying, 19 Also, thou son of man, appoint thee two ways, that the sword of the king of Babylon may come: both twain shall come forth out of one land: and choose thou a place, choose it at the head of the way to the city. 20 Appoint a way, that the sword may come to Rabbath of the Ammonites, and to Judah in Jerusalem the defenced. 21 For the king of Babylon stood at the parting of the way, at the head of the two ways, to use divination: he made his arrows bright, he consulted with images, he looked in the liver. 22 At his right hand was the divination for Jerusalem, to appoint captains, to open the mouth in the slaughter, to lift up the voice with shouting, to appoint battering rams against the gates, to cast a mount, and to build a fort. 23 And it shall be unto them as a false divination in their sight, to them that have sworn oaths: but he will call to remembrance the iniquity, that they may be taken. 24 Therefore thus saith the Lord GOD; Because ye have made your iniquity to be remembered, in that your transgressions are discovered, so that in all your doings your sins do appear; because, I say , that ye are come to remembrance, ye shall be taken with the hand.
25 ¶ And thou, profane wicked prince of Israel, whose day is come, when iniquity shall have an end, 26 Thus saith the Lord GOD; Remove the diadem, and take off the crown: this shall not be the same: exalt him that is low, and abase him that is high. 27 I will overturn, overturn, overturn, it: and it shall be no more , until he come whose right it is; and I will give it him .
28 ¶ And thou, son of man, prophesy and say, Thus saith the Lord GOD concerning the Ammonites, and concerning their reproach; even say thou, The sword, the sword is drawn: for the slaughter it is furbished, to consume because of the glittering: 29 Whiles they see vanity unto thee, whiles they divine a lie unto thee, to bring thee upon the necks of them that are slain, of the wicked, whose day is come, when their iniquity shall have an end. 30 Shall I cause it to return into his sheath? I will judge thee in the place where thou wast created, in the land of thy nativity. 31 And I will pour out mine indignation upon thee, I will blow against thee in the fire of my wrath, and deliver thee into the hand of brutish men, and skilful to destroy. 32 Thou shalt be for fuel to the fire; thy blood shall be in the midst of the land; thou shalt be no more remembered: for I the LORD have spoken it .
1 Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds un man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, virzi savus skatus uz dienvidiem, nostājies pret pusdienas pusi un sludini pret to mežu, kas dienvidu klajumā,
3 Un saki mežam dienvidos: Klausies tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Es iededzināšu uguni tevī, un tā aprīs visus tavus zaļos un visus sausos kokus, lokanās liesmu mēles neapdzisīs, un visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem būs jāsadeg.
4 Tad visa miesa atzīs, ka Es, tas Kungs, iededzināju uguni, kas deg un nav nodzēšama.“
5 Un es atbildēju: „Ak Kungs, Kungs! Tie saka par mani: Vai šis vienumēr neteic mums mīklainas runas?“
6 Un mani skāra atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja:
7 „Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, vērsies savā runā pret tās svētajām vietām un sludini ļaunu par Israēla zemi.
8 Un saki Israēla zemei: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Es izvilkšu savu zobenu no makstīm un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā bezdievjus.
9 Tāpēc ka Es gribu iznīcināt tevī taisnos un netaisnos, mans zobens nāks ārā no savām makstīm un vērsīsies pret visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem.
10 Tad visa pasaule atzīs, ka Es, tas Kungs, izvilku savu zobenu no makstīm un ka tas tur vairs neatgriezīsies atpakaļ.“
11 Bet tu, cilvēka bērns, vaidi, vaidi ar ciešanās savilktiem gurniem un rūgtās sāpēs, vaidi viņu acu priekšā!
12 Kad tie tad tev jautās, kādēļ tu vaidi, tad atbildi tiem: Kādas šausmu vēsts dēļ! Kad tā nāks, tad visiem sirds izmisīs, dūša sašļuks, rokas nolaidīsies, cerība zudīs, bet ceļi ļodzīsies un valstī-sies, saspriegdamies un saplakdami kā ūdeņi. Tiešām, tā nāks un īstenosies,“ saka Dievs tas Kungs.
13 Tad atkal garā man atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja:
14 „Cilvēka bērns, pasludini tiem sekojošo: Tā saka tas Kungs: Zobens, jā zobens ir trīts un asināts,
15 Tas ir asināts asins izliešanai, trīts un spodrināts, lai spīdētu un mirdzētu. Jeb vai mums par to priecāties? Manam dēlam nolemtā rīkste nonicina visuskokus.
16 Viņš zobenu nodevis noslaucīšanai, lai to sataisītu lietošanai. Zobens ir asināts un tīrīts, lai to dotu slepkavotājam rokā!
17 Kliedz un vaimanā, cilvēka bērns, jo šis zobens vēršas pret manu tautu, pret visiem Israēla valdniekiem, tie ir visi nodoti zobena varā kopā ar manu tautu. Tādēļ sit sev pa saviem gurniem.
18 Tas taču ir pārbaudīts. Bet kā? Un ja rīkste pati nonicina pēršanu, ko tad? Tas nenotiks!“ —saka Dievs tas Kungs. —
19 „Bet tu, cilvēka bērns, sludini nākotni un sasit rokas, jo zobens nāks pār tiem divkārt, ja pat trīskārt. Tas ir ļaužu galināšanas zobens, milzīgs ļaužu galināšanas ierocis, tas tos ielenks no visām pusēm,
20 Lai viņu sirdis izsamist, lai daudzi krīt beigti pie ieejām visos savos vārtos. Es lieku mirdzēt zobenam! Šausmas! Spiguļošanai tas darināts, trīts un asināts kaušanai.
21 Radi šausmas ļaudīs, cērt pa labi un pa kreisi, arī taisni, kurp vien virzīts tieši tavs zobena asmenis.
22 Arī Es sasitīšu savas rokas un ļaušu savām dusmām brīvu vaļu, Es, tas Kungs, to sacīju.“
23 Tad mans gars atkal uztvēra tā Kunga vārdu, un tas man sacīja:
24 „Cilvēka bērns, attēlo un uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā ari uz otru pilsētu,
25 Lai zobens varētu nonākt tiklab Amona bērnu pilsētā Rabatā, kā ari pāri Jūdai stiprajā Jeruzālemes pilsētā tieši tās vidū.
26 Jo Bābeles ķēniņš stāv ceļa jūtls abu ceļu sākumā, kur tie šķiras, gaidīdams atklāsmes parādību ar tiešu norādijumu: viņš kaisa bultas, izjautādams likteni, viņš izvaicā savus mājas dievus un zīlē pēc upura dzīvnieka aknām.
27 Mesli krīt no viņa pa labo roku, rādīdami uz Jeruzālemi, un viņam tagad tikai jāatver mute kara uzsaukumam, lai pēc tam liktu atskanēt skaļam kaujas saucienam, lai tiktu virzīti graujamie āži pret pilsētas vārtiem, celti uzbērumi un sastatīti aplenkuma torņi.
28 Diemžēl viņu acīs tas šķiet maldīgs pravietojums, jo viņi no savas puses bija devuši vissvinīgākos zvērestus. Bet Dievs tiem atgādina viņu noziegumu, lai viņus saņemtu gūstā.
29 Tādēļ Dievs tas Kungs saka ta: Tāpēc ka jūs atgādinājāt Man savus noziegumus, atklādami savuspārkāpumus, tā ka jūsu grēki ir skaidri saskatāmi visos jūsu darbos un jūs paši to apliecināt, tad ari jums šo grēku dēļ bus kļūt satvertiem ar stingru roku.
30 Bet tu, noziedzīgais bezdievi, Israēla valdniek, kura diena pienākusi laika, kad tavs noziegums ir galā un tev galīgi tiek atmaksats, tik tiešām—
31 Tā saka Dievs tas Kungs: Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam.
32 Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lāsts viņam! Lai tomēr paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu.
33 Bet tu, cilvēka bērns, pasludini sekojošo pravietojumu. Tā saka Dievs tas Kungs par Amona bērniem un viņu nicinājumu runām: Saki tiem: Zobens, zobens ir izvilkts kaušanai, spodrināts mirdzumam, lai spiguļotu un lai to liktu nolādētiem bezdievjiem pie kakla, kuru diena pienākusi laikā, kad viņu nozie-gums galīgi tiek atmaksāts.
34 Bet tevi maldināja ar aplamām parādībām un tev sludināja par nākotni melus.
35 Bāz zobenu makstī! Tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, no kurienes tu nācis, tur Es tevi tiesāšu,
36 Un Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību.
37 Uguns tevi apris, tavas asinis izplūdīs tava paša zemē, un tevi vairs nepieminēs, jo Es, tas Kungs, to tā esmu noteicis.“
