1 So the king and Haman came to banquet with Esther the queen. 2 And the king said again unto Esther on the second day at the banquet of wine, What is thy petition, queen Esther? and it shall be granted thee: and what is thy request? and it shall be performed, even to the half of the kingdom. 3 Then Esther the queen answered and said, If I have found favour in thy sight, O king, and if it please the king, let my life be given me at my petition, and my people at my request: 4 For we are sold, I and my people, to be destroyed, to be slain, and to perish. But if we had been sold for bondmen and bondwomen, I had held my tongue, although the enemy could not countervail the king’s damage.
5 ¶ Then the king Ahasuerus answered and said unto Esther the queen, Who is he, and where is he, that durst presume in his heart to do so? 6 And Esther said, The adversary and enemy is this wicked Haman. Then Haman was afraid before the king and the queen.
7 ¶ And the king arising from the banquet of wine in his wrath went into the palace garden: and Haman stood up to make request for his life to Esther the queen; for he saw that there was evil determined against him by the king. 8 Then the king returned out of the palace garden into the place of the banquet of wine; and Haman was fallen upon the bed whereon Esther was . Then said the king, Will he force the queen also before me in the house? As the word went out of the king’s mouth, they covered Haman’s face. 9 And Harbonah, one of the chamberlains, said before the king, Behold also, the gallows fifty cubits high, which Haman had made for Mordecai, who had spoken good for the king, standeth in the house of Haman. Then the king said, Hang him thereon. 10 So they hanged Haman on the gallows that he had prepared for Mordecai. Then was the king’s wrath pacified.
1 Tā ķēniņš un Hamans atnāca uz dzīrēm pie ķēniņienes Esteres.
2 Un otrā dienā, kad dzēra vīnu, ķēniņš atkal sacīja Esterei: „Kāds ir tavs lūgums, ķēniņiene Ester? Lai tas tev top izpildīts! Un kāda ir tava vēlēšanās? Ja tā sniedzas līdz pusei no manas valsts, lai tā top izpildīta!“
3 Tad ķēniņiene Estere sāka runāt un sacīja: „Ja es esmu atradusi žēlastību tavās acīs, ķēniņ, un ja ķēniņam tas patīk, tad lai man dāvina dzīvību—tas ir mans lūgums—un lai saudzē manu tautu—tā ir mana vēlēšanās!
4 Jo mēs esam pārdoti, es un mana tauta, lai mūs iznīcinātu, lai nokautu un lai izdeldētu mūs. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu cietusi klusu, jo sāda pārestība mums būtu par niecīgu, lai apgrūtinātu ķēniņu.“
5 Tad ķēniņš Ahasvers runāja un jautāja ķēniņienei Esterei: „Kupš tas ir, un kur viņš ir, kas bija ieņēmies savā prātā to darīt?“
6 Un Estere sacīja: „Ienaidnieks un pretinieks ir šis ļaunprātīgais Hamans!“ Tad Hamans izbijies sabruka ķēniņa un ķēniņienes priekšā.
7 Tad ķēniņš dusmās piecēlās no vīna dzeršanas un izgāja pils dārzā. Bet Hamans palika stāvot, lai aizlūgtu ķēniņieni Esteri par savu dzīvību, jo viņš redzēja, ka kaut kas ļauns viņam ir nolemts no ķēniņa puses.
8 Un kad ķēniņš atgriezās no pils dārza namā, kur notika dzīres, Hamans bija nokritis lūgdamies zemē pie sēdekļa, kur Estere sēdēja, un ķēniņš izsaucās: „Vai viņš pat pret ķēniņieni grib izlietot varu mana paša namā?“ Tikko šis vārds bija atskanējis no ķēniņa mutes, kā apkalpotāji aizsedza Hamana vaigu.
9 Tad Harbona, viens no galminiekiem, kas īpaši apkalpoja ķēniņu, sacīja: „Pat karātavas, kuras Hamans lika uzsliet Mordochajam, ķēniņa labdarim, pie sava nama, ir jau kārtībā, piecdesmit olektis augstas!“ Un ķēniņš sacīja: „Pakariet viņu pie tām!“
10 Tā viņi pakāra Hamanu pie karātavām, ko viņš bija uzcēlis Mordochajam. Tad ķēniņa dusmas rimās.
