1 To every thing there is a season, and a time to every purpose under the heaven: 2 A time to be born, and a time to die; a time to plant, and a time to pluck up that which is planted; 3 A time to kill, and a time to heal; a time to break down, and a time to build up; 4 A time to weep, and a time to laugh; a time to mourn, and a time to dance; 5 A time to cast away stones, and a time to gather stones together; a time to embrace, and a time to refrain from embracing; 6 A time to get, and a time to lose; a time to keep, and a time to cast away; 7 A time to rend, and a time to sew; a time to keep silence, and a time to speak; 8 A time to love, and a time to hate; a time of war, and a time of peace. 9 What profit hath he that worketh in that wherein he laboureth? 10 I have seen the travail, which God hath given to the sons of men to be exercised in it.
11 He hath made every thing beautiful in his time: also he hath set the world in their heart, so that no man can find out the work that God maketh from the beginning to the end. 12 I know that there is no good in them, but for a man to rejoice, and to do good in his life. 13 And also that every man should eat and drink, and enjoy the good of all his labour, it is the gift of God. 14 I know that, whatsoever God doeth, it shall be for ever: nothing can be put to it, nor any thing taken from it: and God doeth it , that men should fear before him. 15 That which hath been is now; and that which is to be hath already been; and God requireth that which is past.
16 ¶ And moreover I saw under the sun the place of judgment, that wickedness was there; and the place of righteousness, that iniquity was there. 17 I said in mine heart, God shall judge the righteous and the wicked: for there is a time there for every purpose and for every work. 18 I said in mine heart concerning the estate of the sons of men, that God might manifest them, and that they might see that they themselves are beasts. 19 For that which befalleth the sons of men befalleth beasts; even one thing befalleth them: as the one dieth, so dieth the other; yea, they have all one breath; so that a man hath no preeminence above a beast: for all is vanity. 20 All go unto one place; all are of the dust, and all turn to dust again. 21 Who knoweth the spirit of man that goeth upward, and the spirit of the beast that goeth downward to the earth? 22 Wherefore I perceive that there is nothing better, than that a man should rejoice in his own works; for that is his portion: for who shall bring him to see what shall be after him?
1 Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
2 Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt; savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut,
3 Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt, savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt;
4 Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet;
5 Savā laikā akmeņi jāmet, un savā laikā tie jāsalasa; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
6 Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
7 Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt.
8 Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst; savs laiks karam un savs laiks mieram.
9 Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm?
10 Es esmu dziļāk ieskatījies ciešanu pilnā uzdevumā, ko Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar to mocītos.
11 Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu—ne tā iesākumu nedz galu.
12 Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu,
13 Ka tas tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda.
14 Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt, un Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai Viņu bīstas.
15 Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo.
16 Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu, —tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu, —tur valdīja bezlikumība.
17 Tad es pie sevis savā prātā nodomāju: „Dievs tiesās tiklab taisno kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.“
18 Tad es pats pie sevis nodomāju: „Tas ir cilvēku bērnu dēļ, ka Dievs grib viņus pārbaudīt, lai viņi redzētu, ka būtībā viņi ir līdzīgi dzīvniekiem.“
19 Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār dzīvniekiem.
20 Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.
21 Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas, vai tā ceļas augšup gaisā un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup—zemē?
22 Tā es izveidoju uzskatu, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tas jau arī ir viņa liktenis, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?
