1 Hear, O Israel: Thou art to pass over Jordan this day, to go in to possess nations greater and mightier than thyself, cities great and fenced up to heaven, 2 A people great and tall, the children of the Anakims, whom thou knowest, and of whom thou hast heard say , Who can stand before the children of Anak! 3 Understand therefore this day, that the LORD thy God is he which goeth over before thee; as a consuming fire he shall destroy them, and he shall bring them down before thy face: so shalt thou drive them out, and destroy them quickly, as the LORD hath said unto thee. 4 Speak not thou in thine heart, after that the LORD thy God hath cast them out from before thee, saying, For my righteousness the LORD hath brought me in to possess this land: but for the wickedness of these nations the LORD doth drive them out from before thee. 5 Not for thy righteousness, or for the uprightness of thine heart, dost thou go to possess their land: but for the wickedness of these nations the LORD thy God doth drive them out from before thee, and that he may perform the word which the LORD sware unto thy fathers, Abraham, Isaac, and Jacob. 6 Understand therefore, that the LORD thy God giveth thee not this good land to possess it for thy righteousness; for thou art a stiffnecked people.
7 ¶ Remember, and forget not, how thou provokedst the LORD thy God to wrath in the wilderness: from the day that thou didst depart out of the land of Egypt, until ye came unto this place, ye have been rebellious against the LORD. 8 Also in Horeb ye provoked the LORD to wrath, so that the LORD was angry with you to have destroyed you. 9 When I was gone up into the mount to receive the tables of stone, even the tables of the covenant which the LORD made with you, then I abode in the mount forty days and forty nights, I neither did eat bread nor drink water: 10 And the LORD delivered unto me two tables of stone written with the finger of God; and on them was written according to all the words, which the LORD spake with you in the mount out of the midst of the fire in the day of the assembly. 11 And it came to pass at the end of forty days and forty nights, that the LORD gave me the two tables of stone, even the tables of the covenant. 12 And the LORD said unto me, Arise, get thee down quickly from hence; for thy people which thou hast brought forth out of Egypt have corrupted themselves; they are quickly turned aside out of the way which I commanded them; they have made them a molten image. 13 Furthermore the LORD spake unto me, saying, I have seen this people, and, behold, it is a stiffnecked people: 14 Let me alone, that I may destroy them, and blot out their name from under heaven: and I will make of thee a nation mightier and greater than they. 15 So I turned and came down from the mount, and the mount burned with fire: and the two tables of the covenant were in my two hands. 16 And I looked, and, behold, ye had sinned against the LORD your God, and had made you a molten calf: ye had turned aside quickly out of the way which the LORD had commanded you. 17 And I took the two tables, and cast them out of my two hands, and brake them before your eyes. 18 And I fell down before the LORD, as at the first, forty days and forty nights: I did neither eat bread, nor drink water, because of all your sins which ye sinned, in doing wickedly in the sight of the LORD, to provoke him to anger. 19 For I was afraid of the anger and hot displeasure, wherewith the LORD was wroth against you to destroy you. But the LORD hearkened unto me at that time also. 20 And the LORD was very angry with Aaron to have destroyed him: and I prayed for Aaron also the same time. 21 And I took your sin, the calf which ye had made, and burnt it with fire, and stamped it, and ground it very small, even until it was as small as dust: and I cast the dust thereof into the brook that descended out of the mount. 22 And at Taberah, and at Massah, and at Kibroth-hattaavah, ye provoked the LORD to wrath. 23 Likewise when the LORD sent you from Kadesh-barnea, saying, Go up and possess the land which I have given you; then ye rebelled against the commandment of the LORD your God, and ye believed him not, nor hearkened to his voice. 24 Ye have been rebellious against the LORD from the day that I knew you. 25 Thus I fell down before the LORD forty days and forty nights, as I fell down at the first; because the LORD had said he would destroy you. 26 I prayed therefore unto the LORD, and said, O Lord GOD, destroy not thy people and thine inheritance, which thou hast redeemed through thy greatness, which thou hast brought forth out of Egypt with a mighty hand. 27 Remember thy servants, Abraham, Isaac, and Jacob; look not unto the stubbornness of this people, nor to their wickedness, nor to their sin: 28 Lest the land whence thou broughtest us out say, Because the LORD was not able to bring them into the land which he promised them, and because he hated them, he hath brought them out to slay them in the wilderness. 29 Yet they are thy people and thine inheritance, which thou broughtest out by thy mighty power and by thy stretched out arm.
1 „Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jardānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas,
2 Liela un gapa auguma tautu Ēnaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: „Kas gan var pastāvēt Ēnaka bērnu priekšā?“
3 Un tu šodien atzīsi, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā tas Kungs tev to ir sacījis.
4 Kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tos dzīs ārā tev pa priekšu, tad nedomā pats savā prātā un nesaki: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju, bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā.
5 Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tevis labā, lai apstiprinātu to vārdu, ko tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.
6 Tad nu zini, ka tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod par īpašumu šo auglīgo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta.
7 Piemini un neaizmirsti, ka tu to Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojisj sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi un pat pretojušies tam Kungam.
8 Jau pie Horeba jūs aizdevāt tam Kungam lielas dusmas, un tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs iznīcināt.
9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes nedz arī dzēris ūdeni.
10 Tad tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, un uz kupām bija visi tie vārdi, ko tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta.
11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes,
12 Tad tas Kungs man sacīja: „Celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīzi vien ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un sev darinājuši lietu elka tēlu.“
13 Vēl tas Kungs runāja ar mani, sacīdams: „Es esmu novērojis šo tautu, un, redzi, tā ir nepakļāvīga tauta.
14 Laid mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir.“
15 Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas divas derības plāksnes bija man abās rokās,
16 Un es skatījos, un, redzi, jūs bijāt nogrēkojušies pret to Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa attēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko tas Kungs bija jums pavēlējis iet.
17 Tad es sagrābu abas akmens plāksnes, izlaidu tās no savām rokām, nosviedu zemē un sasitu jūsu acu priekšā.
18 Pēc tam es nometos tā Kunga priekšā kā iepriekš—četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā to Kungu sakaitinādami;
19 Jo es baiļojos par dusmām tin bardzību, ko tas Kungs turēja uz jums, gribēdams jūs iznīcināt; bet tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja.
20 Un tas Kungs ari ļoti dusmojās uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, bet es tai laikā iestājos ar lūgšanām arī par Āronu.
21 Bet jūsu grēku darbu, teļa attēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, to es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, kamēr tas palika par putekļiem; un šos putekļus es iemetu strautā, kas tek no kalna.
22 Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kārību Kapiem jūs to Kungu bijāt apkaitinājuši;
23 Un kad tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: „Dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis!“ —arī tad jūs turējāties pretī tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un ne-klausījāt Viņa balsij.
24 Jūs esat bijuši kurnētāji pret to Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu!
25 Kad es nu gulēju tā Kunga priekšā pie zemes, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur es biju nometies, tāpēc ka tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs iznīcināšot,
26 Tad es pielūdzu to Kungu un sacīju: „Ak Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē šo savu tautu un savu īpašumu, ko Tu pats ar savu lielo varu esi izglābis un kufu Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes!
27 Piemini savus kalpus—Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu, un neuzlūko viņu stūrgalvību nedz arī viņu bezdievību un viņu grēku darbus,
28 Lai tā zeme, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: „Tas nebija tā Kunga spēkos, lai tos ievestu tai zemē, ko Viņš pats tiem bija ar vārdiem solījis, un tādēļ ka Viņš tos bija ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt!“
29 Bet tie taču ir tava tauta un tavs īpašums, ktņu Tu pats esi izvedis ar savu lielo spēku un ar savu izstiepto elkoni.“
