1 All the commandments which I command thee this day shall ye observe to do, that ye may live, and multiply, and go in and possess the land which the LORD sware unto your fathers. 2 And thou shalt remember all the way which the LORD thy God led thee these forty years in the wilderness, to humble thee, and to prove thee, to know what was in thine heart, whether thou wouldest keep his commandments, or no. 3 And he humbled thee, and suffered thee to hunger, and fed thee with manna, which thou knewest not, neither did thy fathers know; that he might make thee know that man doth not live by bread only, but by every word that proceedeth out of the mouth of the LORD doth man live. 4 Thy raiment waxed not old upon thee, neither did thy foot swell, these forty years. 5 Thou shalt also consider in thine heart, that, as a man chasteneth his son, so the LORD thy God chasteneth thee. 6 Therefore thou shalt keep the commandments of the LORD thy God, to walk in his ways, and to fear him. 7 For the LORD thy God bringeth thee into a good land, a land of brooks of water, of fountains and depths that spring out of valleys and hills; 8 A land of wheat, and barley, and vines, and fig trees, and pomegranates; a land of oil olive, and honey; 9 A land wherein thou shalt eat bread without scarceness, thou shalt not lack any thing in it; a land whose stones are iron, and out of whose hills thou mayest dig brass.
10 When thou hast eaten and art full, then thou shalt bless the LORD thy God for the good land which he hath given thee. 11 Beware that thou forget not the LORD thy God, in not keeping his commandments, and his judgments, and his statutes, which I command thee this day: 12 Lest when thou hast eaten and art full, and hast built goodly houses, and dwelt therein; 13 And when thy herds and thy flocks multiply, and thy silver and thy gold is multiplied, and all that thou hast is multiplied; 14 Then thine heart be lifted up, and thou forget the LORD thy God, which brought thee forth out of the land of Egypt, from the house of bondage; 15 Who led thee through that great and terrible wilderness, wherein were fiery serpents, and scorpions, and drought, where there was no water; who brought thee forth water out of the rock of flint; 16 Who fed thee in the wilderness with manna, which thy fathers knew not, that he might humble thee, and that he might prove thee, to do thee good at thy latter end; 17 And thou say in thine heart, My power and the might of mine hand hath gotten me this wealth. 18 But thou shalt remember the LORD thy God: for it is he that giveth thee power to get wealth, that he may establish his covenant which he sware unto thy fathers, as it is this day. 19 And it shall be, if thou do at all forget the LORD thy God, and walk after other gods, and serve them, and worship them, I testify against you this day that ye shall surely perish. 20 As the nations which the LORD destroyeth before your face, so shall ye perish; because ye would not be obedient unto the voice of the LORD your God.
1 „Visi šie baušļi, ko es tev šodien nododu, tie tev ir jātur un jāpilda, lai jūs paliktu dzīvi un lai vairotos un droši ietu un iemantotu to zemi, ko tas Kungs jūsu tēviem ir ar zvērestu apsolījis.
2 Un tev ir jāpiemin viss tas ceļš, pa kuyu tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai ne.
3 Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini, un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.
4 Tavas drēbes tev tavā mugurā netapa par skrandām un nekrita nost, un tavas kājas nav uztūkušas šajos četrdesmit gados.
5 Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu,
6 Un turi tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ka tu staigā Viņa ceļos un Viņu bīsties.
7 Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz auglīgu zemi, uz zemi ar ūdens strautiem, ūdens kritumiem un avotiem, kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem,
8 Uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kufā tek eļļa un medus,
9 Uz zemi, kur tu maizi vairs neēdīsi trūkumā, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kuŗas akmeņos ir dzelzs un no kuras kalniem tu vari izcirst varu.
10 Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teici to Kungu, savu Dievu, par to auglīgo zemi, ko Viņš tev ir devis.
11 Sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa nolikumus, ko es tev šodien pavēlu.
12 Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis, un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi,
13 Kad tavi vērši un tavi sīkie lopi būs savairojušies, un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies,
14 Lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama,
15 Kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skarpiji un izkaltušas vietas bez ūdens, kupās mocīja slāpes, kas tad tev lika izplūst ūdenim no cietās klints;
16 Kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, un tad lai tev tavās tālākās dienās darītu labu.
17 Tad nesaki vis savā prātā: „Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši!“
18 Bet piemini to Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku sagādāt labklājību, lai uzturētu spēkā un apstiprinātu savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir.
19 Bet ja tu aizmirsīsi to Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad es jau šodien apliecinu, ka jūs neglābjami aiziesit bojā!
20 Kā tautas, ko tas Kungs, jums ienākot, iznīcināja, tā arī jūs aiziesit bojā, tāpēc ka jūs neesat klausījuši tā Kunga, sava Dieva, balsij.“
