1 When thou goest out to battle against thine enemies, and seest horses, and chariots, and a people more than thou, be not afraid of them: for the LORD thy God is with thee, which brought thee up out of the land of Egypt. 2 And it shall be, when ye are come nigh unto the battle, that the priest shall approach and speak unto the people, 3 And shall say unto them, Hear, O Israel, ye approach this day unto battle against your enemies: let not your hearts faint, fear not, and do not tremble, neither be ye terrified because of them; 4 For the LORD your God is he that goeth with you, to fight for you against your enemies, to save you.
5 ¶ And the officers shall speak unto the people, saying, What man is there that hath built a new house, and hath not dedicated it? let him go and return to his house, lest he die in the battle, and another man dedicate it. 6 And what man is he that hath planted a vineyard, and hath not yet eaten of it? let him also go and return unto his house, lest he die in the battle, and another man eat of it. 7 And what man is there that hath betrothed a wife, and hath not taken her? let him go and return unto his house, lest he die in the battle, and another man take her. 8 And the officers shall speak further unto the people, and they shall say, What man is there that is fearful and fainthearted? let him go and return unto his house, lest his brethren’s heart faint as well as his heart. 9 And it shall be, when the officers have made an end of speaking unto the people, that they shall make captains of the armies to lead the people.
10 ¶ When thou comest nigh unto a city to fight against it, then proclaim peace unto it. 11 And it shall be, if it make thee answer of peace, and open unto thee, then it shall be, that all the people that is found therein shall be tributaries unto thee, and they shall serve thee. 12 And if it will make no peace with thee, but will make war against thee, then thou shalt besiege it: 13 And when the LORD thy God hath delivered it into thine hands, thou shalt smite every male thereof with the edge of the sword: 14 But the women, and the little ones, and the cattle, and all that is in the city, even all the spoil thereof, shalt thou take unto thyself; and thou shalt eat the spoil of thine enemies, which the LORD thy God hath given thee. 15 Thus shalt thou do unto all the cities which are very far off from thee, which are not of the cities of these nations. 16 But of the cities of these people, which the LORD thy God doth give thee for an inheritance, thou shalt save alive nothing that breatheth: 17 But thou shalt utterly destroy them; namely , the Hittites, and the Amorites, the Canaanites, and the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites; as the LORD thy God hath commanded thee: 18 That they teach you not to do after all their abominations, which they have done unto their gods; so should ye sin against the LORD your God.
19 ¶ When thou shalt besiege a city a long time, in making war against it to take it, thou shalt not destroy the trees thereof by forcing an axe against them: for thou mayest eat of them, and thou shalt not cut them down (for the tree of the field is man’s life ) to employ them in the siege: 20 Only the trees which thou knowest that they be not trees for meat, thou shalt destroy and cut them down; and thou shalt build bulwarks against the city that maketh war with thee, until it be subdued.
1 „Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un ieraudzīsi zirgus un kara ratus un ļaužu vairāk nekā tev, tad nebīsties no viņiem, jo tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, Viņš, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.
2 Un kad jūs esat pavisam tuvu pienākuši klāt kaujas laukam, tad lai iziet priekšā priesteris un lai runā uz tautu šādus vārdus:
3 „Klausies, Israēl, jūs šodien ejat kayā pret saviem ienaidniekiem. Lai jūsu sirds nepaliek bailīga, nebīstaides un nebaiļojieties un neliecieties iztrūcināties viņu priekšā!
4 Jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir tas, kas iet ar jums, lai jūsu labā, jūsu pašu vietā karotu ar jūsu ienaidniekiem un jūs izglābtu!“
5 Pēc tam lai virsnieki saka kareivjiem šādus vārdus: „Vai ir jūsu starpā kāds vīrs, kas ir uzcēlis jaunu namu un nav to iesvētījis? Tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa vietā to neiesvētītu.
6 Un ja ir kāds vīrs, kas ir dēstījis vīna dārzu, bet nav vēl baudījis tā augļus, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka tas karā nemirst un cits nebauda viņa augļus.
7 Un ja ir kāds vīrs, kas saderinājies ar sievu, bet to nav vēl apņēmis, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa līgavu neapņem.“
8 Pēc tam lai virsnieki tālāk runā ar karavīriem un lai saka: „Ja ir kāds vīrs, kas bīstas un kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš sava brāļa sirdi neiebaidītu kā savu paša sirdi.“
9 Un kad virsnieki būs beiguši runāt, tad karavīru saimes priekšā lai tiek iecelti pulku vadoņi.
10 Un kad tu nonāc pie kādas pil-sētas, lai to ielenktu, tad piedāvā tai miera noteikumus.
11 Un ja tā ir ar mieru pieņemt mieru un tev atvērs vārtus, tad lai visi ļaudis, kas tur atrodas, tev kļūst par klaušu gaitniekiem, un lai viņi tev kalpo.
12 Bet ja tie ar tevi nelīgst mieru, bet taisās ar tevi karot, tad aplenc viņus ar varu.
13 Un kad tas Kungs, tavs Dievs, tos nodos tavā rokā, tad nokauj visus vīriešus, kas tur ir, ar zobena asmeni.
14 Bet sievietes un mazos bērnus un lopus, visu, kas vien ir atrodams pilsētā, to ņem sev kā kara laupījumu un izbaudi visus labumus no šā sava ienaidnieka laupījuma, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev it devis.
15 Tā tev būs rīkoties ar visām pilsētām, kas ir visai tālu no tevis un kuras nav šo tautu pilsētas.
16 Turpretī no šo kaimiņu tautu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos tavās rokas, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam vien ir dzīva dvaša.
17 Bet iznīcības lāsta piepildījumā tev ir jāiznīcina hetieši un amorieši, kānaānieši un ferisieši, hīvieši un jebusieši, kā tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis.
18 Lai tie jūs neiemācītu atdarināt visas tās negantības, kas tiem piemīt, un ko tie dara, kalpodami saviem dieviem, ka jūs neapgrēkotos pret to Kungu, savu Dievu.
19 Kad tu ilgāku laiku turēsi aplenkumā kādu pilsētu, lai to iekarotu un ieņemtu, tad nenocērt viņas kokus, cirvi pie tiem pielikdams; tu taču vari baudīt no to augļiem, tādēļ necērt tos nost; jo vai tad lauku koki ir cilvēki, ka viņiem tavas rīcības dēļ jānokļūst aplenkuma stāvoklī?
20 Un tikai tos kokus, par kuriem tu zini, ka tie nav ēdamu augļu koki, tu vari nopostīt un nocirst; no tiem tu vari arī celt ielenkuma nocietinājumus pret to pilsētu, kas ir ar tevi sākusi karot, līdz tu būsi to uzvarējis.“
