1 At the end of every seven years thou shalt make a release. 2 And this is the manner of the release: Every creditor that lendeth ought unto his neighbour shall release it; he shall not exact it of his neighbour, or of his brother; because it is called the LORD’s release. 3 Of a foreigner thou mayest exact it again: but that which is thine with thy brother thine hand shall release; 4 Save when there shall be no poor among you; for the LORD shall greatly bless thee in the land which the LORD thy God giveth thee for an inheritance to possess it: 5 Only if thou carefully hearken unto the voice of the LORD thy God, to observe to do all these commandments which I command thee this day. 6 For the LORD thy God blesseth thee, as he promised thee: and thou shalt lend unto many nations, but thou shalt not borrow; and thou shalt reign over many nations, but they shall not reign over thee.
7 ¶ If there be among you a poor man of one of thy brethren within any of thy gates in thy land which the LORD thy God giveth thee, thou shalt not harden thine heart, nor shut thine hand from thy poor brother: 8 But thou shalt open thine hand wide unto him, and shalt surely lend him sufficient for his need, in that which he wanteth. 9 Beware that there be not a thought in thy wicked heart, saying, The seventh year, the year of release, is at hand; and thine eye be evil against thy poor brother, and thou givest him nought; and he cry unto the LORD against thee, and it be sin unto thee. 10 Thou shalt surely give him, and thine heart shall not be grieved when thou givest unto him: because that for this thing the LORD thy God shall bless thee in all thy works, and in all that thou puttest thine hand unto. 11 For the poor shall never cease out of the land: therefore I command thee, saying, Thou shalt open thine hand wide unto thy brother, to thy poor, and to thy needy, in thy land.
12 ¶ And if thy brother, an Hebrew man, or an Hebrew woman, be sold unto thee, and serve thee six years; then in the seventh year thou shalt let him go free from thee. 13 And when thou sendest him out free from thee, thou shalt not let him go away empty: 14 Thou shalt furnish him liberally out of thy flock, and out of thy floor, and out of thy winepress: of that wherewith the LORD thy God hath blessed thee thou shalt give unto him. 15 And thou shalt remember that thou wast a bondman in the land of Egypt, and the LORD thy God redeemed thee: therefore I command thee this thing to day. 16 And it shall be, if he say unto thee, I will not go away from thee; because he loveth thee and thine house, because he is well with thee; 17 Then thou shalt take an aul, and thrust it through his ear unto the door, and he shall be thy servant for ever. And also unto thy maidservant thou shalt do likewise. 18 It shall not seem hard unto thee, when thou sendest him away free from thee; for he hath been worth a double hired servant to thee , in serving thee six years: and the LORD thy God shall bless thee in all that thou doest.
19 ¶ All the firstling males that come of thy herd and of thy flock thou shalt sanctify unto the LORD thy God: thou shalt do no work with the firstling of thy bullock, nor shear the firstling of thy sheep. 20 Thou shalt eat it before the LORD thy God year by year in the place which the LORD shall choose, thou and thy household. 21 And if there be any blemish therein, as if it be lame, or blind, or have any ill blemish, thou shalt not sacrifice it unto the LORD thy God. 22 Thou shalt eat it within thy gates: the unclean and the clean person shall eat it alike, as the roebuck, and as the hart. 23 Only thou shalt not eat the blood thereof; thou shalt pour it upon the ground as water.
1 „Septītā gada beigās tev jātur atlaide.
2 Un šie ir atlaides noteikumi: ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas ir savam tuvākam aizdevis; viņam nebūs likt nedz savu tuvāko, nedz it īpaši savu tautas brāli spaidos, jo šī atlaide ir iekārtota kā tā Kunga atlaide Viņam par godu.
3 No svešinieka atprasi, pat piedraudot, bet kas pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž.
4 Īstenībā tavā tuvumā nevajadzētu būt nevienam nabagam, jo tas Kungs tevi svētīdams svētīs tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par mantojumu un īpašumu,
5 Ja tu tikai klausītu tā Kunga, sava Dieva, balsi un turētu un pildītu visus šos baušļus, ko es tev šodien piekodinu.
6 Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām svētību, bet pats neaizņemsies, un tu gan valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.
7 Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā,
8 Bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdodi viņam tik, cik viņam vajaga trūcībā.
9 Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības un ka tu nespriestu; „Septītais gads, atlaides gads ir tuvu!“ Un lai tava acs nebūtu nenovīdīga uz tavu nabago brāli, ka tu viņam nekā nedodi: tad viņš tevis dēļ brēks uz to Kungu, un tas tev būs par grēku!
10 Dodams dodi tam labprāt, lai nav tava sirds ļauna, kad tu viņam dodi, jo tādēļ tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un visās lietās, kur tu savu roku pieliksi,
11 Jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: Atvērdams atveri savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē!
12 Kad tev tiek pārdots tavs tautas brālis ebrējs vai ebrēju sieva, tad lai viņš tev kalpo sešus gadus, bet septītajā gadā tev būs viņu atlaist brīvu prom no savas saimes.
13 Un kad tu viņu atlaid brīvībā no savas saimes, tad neatlaid viņu tukšā,
14 Labprāt kaut ko uzliec uz viņa pleciem vai no sava sīklopu ganāmā pulka, vai no sava labības klona, vai no savām vīna spiedēm, ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis, no tā tev būs arī viņam dāvināt,
15 Un piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, bet tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir atbrīvojis, tāpēc es šodien tev dodu šo pavēli.
16 Bet ja viņš tev sacīs; „Es negribu no tevis šķirties!“ tāpēc ka viņš tevi un tava nama saimi mīl un ka tam ir pie tevis labi klājies,
17 Tad ņem īlenu un piedur viņa ausi pie durvīm: tad viņš tev būs par kalpu mūžīgi; tāpat dari ari savai kalponei.
18 Neesi sīkumains, viņu atlaižot brīvībā no savējo vidus, jo sešos gados viņš tev ir izkalpojis divkārtīgu algādža algu; tad ari tevi tas Kungs, tavs Dievs, svētīs pie visa, ko tu darīsi.
19 Ikvienu pirmdzimto, kas ir tēviņš, no taviem liellopiem un no taviem sīklopiem, tos novēli kā svētu velti tam Kungam, savam Dievam; tu nedrīksti strādāt ar pirmdzimto vērsi, un arī savu avju pirmdzimto tu nedrīksti cirpt.
20 Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tev un tavam namam tas ir jāēd gadu no gada tanī vietā, ko tas Kungs izraudzīs.
21 Bet ja tam ir kāda vaina, ja tas klibs vai akls, nevienu, kam kāda ļauna vaina, tu nedrīksti kaut par kaujamo upuri Kungam, savam Dievam.
22 Tavos paša vārtos to ēdiet, nešķīstais tiklab kā šķīstais, kā kalnu kazu un briedi.
23 Tikai viņa asinis tev nebūs baudīt, tās izlej zemē kā ūdeni.“
