1 And in the second year of the reign of Nebuchadnezzar Nebuchadnezzar dreamed dreams, wherewith his spirit was troubled, and his sleep brake from him. 2 Then the king commanded to call the magicians, and the astrologers, and the sorcerers, and the Chaldeans, for to shew the king his dreams. So they came and stood before the king. 3 And the king said unto them, I have dreamed a dream, and my spirit was troubled to know the dream. 4 Then spake the Chaldeans to the king in Syriack, O king, live for ever: tell thy servants the dream, and we will shew the interpretation. 5 The king answered and said to the Chaldeans, The thing is gone from me: if ye will not make known unto me the dream, with the interpretation thereof, ye shall be cut in pieces, and your houses shall be made a dunghill. 6 But if ye shew the dream, and the interpretation thereof, ye shall receive of me gifts and rewards and great honour: therefore shew me the dream, and the interpretation thereof. 7 They answered again and said, Let the king tell his servants the dream, and we will shew the interpretation of it. 8 The king answered and said, I know of certainty that ye would gain the time, because ye see the thing is gone from me. 9 But if ye will not make known unto me the dream, there is but one decree for you: for ye have prepared lying and corrupt words to speak before me, till the time be changed: therefore tell me the dream, and I shall know that ye can shew me the interpretation thereof.
10 ¶ The Chaldeans answered before the king, and said, There is not a man upon the earth that can shew the king’s matter: therefore there is no king, lord, nor ruler, that asked such things at any magician, or astrologer, or Chaldean. 11 And it is a rare thing that the king requireth, and there is none other that can shew it before the king, except the gods, whose dwelling is not with flesh. 12 For this cause the king was angry and very furious, and commanded to destroy all the wise men of Babylon. 13 And the decree went forth that the wise men should be slain; and they sought Daniel and his fellows to be slain.
14 ¶ Then Daniel answered with counsel and wisdom to Arioch the captain of the king’s guard, which was gone forth to slay the wise men of Babylon: 15 He answered and said to Arioch the king’s captain, Why is the decree so hasty from the king? Then Arioch made the thing known to Daniel. 16 Then Daniel went in, and desired of the king that he would give him time, and that he would shew the king the interpretation. 17 Then Daniel went to his house, and made the thing known to Hananiah, Mishael, and Azariah, his companions: 18 That they would desire mercies of the God of heaven concerning this secret; that Daniel and his fellows should not perish with the rest of the wise men of Babylon.
19 ¶ Then was the secret revealed unto Daniel in a night vision. Then Daniel blessed the God of heaven. 20 Daniel answered and said, Blessed be the name of God for ever and ever: for wisdom and might are his: 21 And he changeth the times and the seasons: he removeth kings, and setteth up kings: he giveth wisdom unto the wise, and knowledge to them that know understanding: 22 He revealeth the deep and secret things: he knoweth what is in the darkness, and the light dwelleth with him. 23 I thank thee, and praise thee, O thou God of my fathers, who hast given me wisdom and might, and hast made known unto me now what we desired of thee: for thou hast now made known unto us the king’s matter.
24 ¶ Therefore Daniel went in unto Arioch, whom the king had ordained to destroy the wise men of Babylon: he went and said thus unto him; Destroy not the wise men of Babylon: bring me in before the king, and I will shew unto the king the interpretation. 25 Then Arioch brought in Daniel before the king in haste, and said thus unto him, I have found a man of the captives of Judah, that will make known unto the king the interpretation. 26 The king answered and said to Daniel, whose name was Belteshazzar, Art thou able to make known unto me the dream which I have seen, and the interpretation thereof? 27 Daniel answered in the presence of the king, and said, The secret which the king hath demanded cannot the wise men , the astrologers, the magicians, the soothsayers, shew unto the king; 28 But there is a God in heaven that revealeth secrets, and maketh known to the king Nebuchadnezzar what shall be in the latter days. Thy dream, and the visions of thy head upon thy bed, are these; 29 As for thee, O king, thy thoughts came into thy mind upon thy bed, what should come to pass hereafter: and he that revealeth secrets maketh known to thee what shall come to pass. 30 But as for me, this secret is not revealed to me for any wisdom that I have more than any living, but for their sakes that shall make known the interpretation to the king, and that thou mightest know the thoughts of thy heart.
31 ¶ Thou, O king, sawest, and behold a great image. This great image, whose brightness was excellent, stood before thee; and the form thereof was terrible. 32 This image’s head was of fine gold, his breast and his arms of silver, his belly and his thighs of brass, 33 His legs of iron, his feet part of iron and part of clay. 34 Thou sawest till that a stone was cut out without hands, which smote the image upon his feet that were of iron and clay, and brake them to pieces. 35 Then was the iron, the clay, the brass, the silver, and the gold, broken to pieces together, and became like the chaff of the summer threshingfloors; and the wind carried them away, that no place was found for them: and the stone that smote the image became a great mountain, and filled the whole earth.
36 ¶ This is the dream; and we will tell the interpretation thereof before the king. 37 Thou, O king, art a king of kings: for the God of heaven hath given thee a kingdom, power, and strength, and glory. 38 And wheresoever the children of men dwell, the beasts of the field and the fowls of the heaven hath he given into thine hand, and hath made thee ruler over them all. Thou art this head of gold. 39 And after thee shall arise another kingdom inferior to thee, and another third kingdom of brass, which shall bear rule over all the earth. 40 And the fourth kingdom shall be strong as iron: forasmuch as iron breaketh in pieces and subdueth all things: and as iron that breaketh all these, shall it break in pieces and bruise. 41 And whereas thou sawest the feet and toes, part of potters’ clay, and part of iron, the kingdom shall be divided; but there shall be in it of the strength of the iron, forasmuch as thou sawest the iron mixed with miry clay. 42 And as the toes of the feet were part of iron, and part of clay, so the kingdom shall be partly strong, and partly broken. 43 And whereas thou sawest iron mixed with miry clay, they shall mingle themselves with the seed of men: but they shall not cleave one to another, even as iron is not mixed with clay. 44 And in the days of these kings shall the God of heaven set up a kingdom, which shall never be destroyed: and the kingdom shall not be left to other people, but it shall break in pieces and consume all these kingdoms, and it shall stand for ever. 45 Forasmuch as thou sawest that the stone was cut out of the mountain without hands, and that it brake in pieces the iron, the brass, the clay, the silver, and the gold; the great God hath made known to the king what shall come to pass hereafter: and the dream is certain, and the interpretation thereof sure.
46 ¶ Then the king Nebuchadnezzar fell upon his face, and worshipped Daniel, and commanded that they should offer an oblation and sweet odours unto him. 47 The king answered unto Daniel, and said, Of a truth it is , that your God is a God of gods, and a Lord of kings, and a revealer of secrets, seeing thou couldest reveal this secret. 48 Then the king made Daniel a great man, and gave him many great gifts, and made him ruler over the whole province of Babylon, and chief of the governors over all the wise men of Babylon. 49 Then Daniel requested of the king, and he set Shadrach, Meshach, and Abed-nego, over the affairs of the province of Babylon: but Daniel sat in the gate of the king.
1 Savas valdīšanas otrā gadā Nebukadnēcars redzēja nozīmīgu sapni, kas viņu tā satrauca, ka viņš uzmodās no miega.
2 Ķēniņš aicināja gudros un vārdotājus, zīlniekus un kaldējus, lai tie viņam izskaidro sapni. Un kad tie stājās ķēniņa priekšā,
3 Ķēniņš tiem sacīja: „Man bija sapnis, tas uztrauc mani, un man nedod miera arī tas, ka es visādā ziņā gribu izprast tā nozīmi.“
4 Tad kaldēji sacīja ķēniņam aramējiski: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Atstāsti saviem kalpiem savu sapni, tad mēs tev to izskaidrosim!“
5 Ķēniņš teica kaldējiem: „Mans lēmums ir negrozāms: ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtis gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi;
6 Bet ja jūs pastāstīsit man sapni un to izskaidrosit, tad jūs saņemsit no manis bagātas dāvanas un lielu goda parādīšanu. Tā tad atstāstiet manu sapni un izskaidrojiet to!“
7 Tad tie atkārtoja un sacīja: „Lai ķēniņš pastāsta saviem kalpiem savu sapni, tad mēs to izskaidrosim.“
8 Ķēniņš atbildēja un sacīja: „Es redzu, ka jūs gribat tikai laiku novilcināt, jo jūs redzat, ka mans lēmums ir negrozāms.
9 Bet ja jūs nevarat pastāstīt man manu sapni, tad paliek jums nolemtais sods, tāpēc ka jūs esat sarunājušies runāt manā priekšā melus un viltu, lai tikai laiku novilcinātu un lai apstākļi grozītos. Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni ari izskaidrosit!“
10 Tad kaldēji atbildēja ķēniņam: „Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību. Nav ari bijis ķēniņa, lai cik varens tas būtu bijis, kas būtu griezies ar tādu prasību pie kāda pareģa, kāda vārdotāja vai kaldēja.
11 Tas ir par daudz, —par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību, kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.“
12 Par to ķēniņš stipri uztraucās un tā sadusmojās, ka pavēlēja nokaut visus gudros Bābelē.
13 Kad šī pavēle iznāca, lai gudros nokautu, tad meklēja arī Daniēlu un viņa biedrus, lai tos nogalinātu.
14 Tad Daniēls griezās ar veiklu un gudru paņēmienu pie ķēniņa pils sardzes virsnieka Ariocha, kas bija augstākais ķēniņa uzlikto sodu izpildītājs un bija tieši devies sodīt ar nāvi Bābeles gudros.
15 Viņš jautāja ķēniņa pilnvarniekam Ariocham: „Kāpēc ķēniņš izdevis tik bargu pavēli?“ —Kad Ariochs to paskaidroja Daniēlam,
16 Tad Daniēls gāja pie ķēniņa un izlūdzās no tā laiku, lai varētu pēc tam dot ķēniņam sapņa izskaidrojumu.
17 Tad Daniēls gāja savā dzīvokli un raksturoja vispārējo stāvokli saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam,
18 Lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā, ka nenokautu Daniēlu un viņa biedrus kopā ar Bābeles gudrajiem.
19 Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā; par to Daniēls teica debesu Dievu
20 Un sacīja: „Slavēts lai ir Dieva vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara!
21 Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu;
22 Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.
23 Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt.“
24 Tad Daniēls gāja pie Ariocha, kuram ķēniņš bija uzdevis gudros Bābelē nogalināt, un tam sacīja: „Nenokauj gudros Bābelē! Ved mani pie ķēniņa, es viņam došu viņa sapņa izskaidrojumu!“
25 Ariochs tad veda steidzīgi Daniēlu pie ķēniņa un sacīja tam: „Es šeit atradu trimdā atvesto jūdu starpā vienu viru, tas grib ķēniņam sniegt sapņa izskaidrojumu.“
26 Tad ķēniņš sacīja Daniēlam, kufu sauca par Bcltsacaru: „Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kaš man bija, un to arī izskaidrot?“
27 Daniēls atbildēja ķēniņam: „Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, nedz zvaigžņu vērotāji, nedz zīlnieki vai pareģi;
28 Bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. Un tas ir ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās; tavs sapnis un tavi redzē-jumi, kas tev guļot stāvējuši acu priekšā, ir šādi:
29 Tev, ak ķēniņ, gultā guļot, nāca galvā domas, kas notiks nākotnē. Un tas, kas atklāj noslēpumus, tev parādīja, kas notiks.
30 Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem, bet lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidro-jums un tu izprastu savas sirds domas.
31 Tev, ak ķēniņ, bija parādība, —tu redzēji lielu tēlu; tas bija vareni liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs.
32 Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara.
33 Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla.
34 Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās.
35 Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi.
36 Tāds ir sapnis. Tagad mēs dosim ķēniņam sapņa izskaidrojumu:
37 Tu, ak ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu,
38 Tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.
39 Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo, un tad celsies vēl trešā valsts, no vara, tā valdīs pār visu zemi.
40 Tad nāks ceturtā valsts, cieta kā dzelzs. Un kā dzelzs satriec un sagrauj visu, tā šī satrieks un sagraus visas pārējās.
41 Tu redzēji, ka tēlam bija kājas un kāju pirksti pa daļai no māla, pa daļai no dzelzs, un tas norāda uz to, ka šī valsts būs savā būtībā nevienāda veidojuma valsts: tai piemitīs kaut kas no dzelzs stipruma, jo tu redzēji dzelzi, kas maisīta ar māliem;
42 Bet ka tu redzēji kājas pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas dod aizrādījumu, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt.
43 Un ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas ir aizrādījums, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā, kā dzelzs nesavienojas ar mālu.
44 Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kupa pastāvēs nesagrauta mūžīgi, un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.
45 Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, vapu mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam parādīja, kas notiks nākotnē. Sapnis mums iedveš dziļu ticību pret sevi, un patiess ir tā izskaidrojums.“
46 Tad ķēniņš Nebukadnēcars nokrita uz sava vaiga, zemojās Daniēla priekšā un lika tam pienest dāvanas un kvēpināmos upurus.
47 Ķēniņš sacīja vaļsirdīgi Daniēlam: „Patiesi, jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs, Viņš atklāj noslēpumus; tādēļ arī tu varēji atklāt šo noslēpumu!“
48 Tad ķēniņš izcilā kārtā paaugstināja Daniēlu un deva tam daudz bagātu dāvanu un iecēla to par pārvaldnieku pār visu Bābeles zemi un pār Bābeles gudro priekšnieku.
49 Daniēls lūdza ķēniņam, un tas iecēla Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego par pārvaldniekiem pār visu Bābeles zemi, bet Daniēls palika ķēniņa pilī.
