1 I saw the Lord standing upon the altar: and he said, Smite the lintel of the door, that the posts may shake: and cut them in the head, all of them; and I will slay the last of them with the sword: he that fleeth of them shall not flee away, and he that escapeth of them shall not be delivered. 2 Though they dig into hell, thence shall mine hand take them; though they climb up to heaven, thence will I bring them down: 3 And though they hide themselves in the top of Carmel, I will search and take them out thence; and though they be hid from my sight in the bottom of the sea, thence will I command the serpent, and he shall bite them: 4 And though they go into captivity before their enemies, thence will I command the sword, and it shall slay them: and I will set mine eyes upon them for evil, and not for good. 5 And the Lord GOD of hosts is he that toucheth the land, and it shall melt, and all that dwell therein shall mourn: and it shall rise up wholly like a flood; and shall be drowned, as by the flood of Egypt. 6 It is he that buildeth his stories in the heaven, and hath founded his troop in the earth; he that calleth for the waters of the sea, and poureth them out upon the face of the earth: The LORD is his name. 7 Are ye not as children of the Ethiopians unto me, O children of Israel? saith the LORD. Have not I brought up Israel out of the land of Egypt? and the Philistines from Caphtor, and the Syrians from Kir? 8 Behold, the eyes of the Lord GOD are upon the sinful kingdom, and I will destroy it from off the face of the earth; saving that I will not utterly destroy the house of Jacob, saith the LORD. 9 For, lo, I will command, and I will sift the house of Israel among all nations, like as corn is sifted in a sieve, yet shall not the least grain fall upon the earth. 10 All the sinners of my people shall die by the sword, which say, The evil shall not overtake nor prevent us.
11 ¶ In that day will I raise up the tabernacle of David that is fallen, and close up the breaches thereof; and I will raise up his ruins, and I will build it as in the days of old: 12 That they may possess the remnant of Edom, and of all the heathen, which are called by my name, saith the LORD that doeth this. 13 Behold, the days come, saith the LORD, that the plowman shall overtake the reaper, and the treader of grapes him that soweth seed; and the mountains shall drop sweet wine, and all the hills shall melt. 14 And I will bring again the captivity of my people of Israel, and they shall build the waste cities, and inhabit them; and they shall plant vineyards, and drink the wine thereof; they shall also make gardens, and eat the fruit of them. 15 And I will plant them upon their land, and they shall no more be pulled up out of their land which I have given them, saith the LORD thy God.
1 Un es redzēju to Kungu stāvam pār altāri, un Viņš sacīja: „Dodi triecienu savienojuma spraislim virs ieejas vārtiem, lai stabu balsti satricinās, mūri sagāžas un to drupas lai krīt viņiem visiem uz galvas! Kas no viņiem paliks pāri, tos Es nokaušu ar zobenu; nevienam bēdzējam no viņiem nebūs izbēgt, neviens izbēgušais neizglābsies!
2 Un ja ari viņi izlauztos cauri līdz pazemei, tad mana roka tomēr viņus no turienes izvilks, un ja viņi paceltos pret debesīm, tad Es viņus tomēr nogrūdīšu zemē.
3 Un ja tie noslēptos Karmela kalna virsotnē, Es viņus tomēr tur sameklēšu un nodabūšu zemē, un ja viņi manu acu priekšā paglābtos jūras dibenā, Es pavēlēšu jūras čūskai, lai tā viņus turpat sadzeļ;
4 Un ja viņi sagūstīti soļotu savu ienaidnieku priekšā, tad Es tomēr pavēlēšu zobenam, lai tas viņus turpat nobeidz, jo Es vērsīšu savus skatus uz viņiem, —viņiem par nelaimi un ne par labu!“
5 Un tāds ir Viņš, tas Kungs Dievs Cebaots, —jo kad Viņš aizkar zemi, tad tā izkūst, un visi tās iedzīvotāji noskumst kā sērās; zemes virsa tad saceļas tik augstu kā Nīla uzplūdos un atkal nokrītas tik zemu kā šī Ēģiptes straume.
6 Viņš ir tas, kas savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis debesīs un savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū; Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā un liek tiem izlieties pār visu zemi, —Viņa vārds ir tas Kungs.
7 „Vai jūs, Israēla bērni, Man neesat gluži kā kušītu dēli?“ —saka tas Kungs. „Vai Es neesmu izvedis Israēlu no Ēģiptes zemes, filistiešus no Kaftoras, aramiešus un siriešus no Kiras?
8 Redzi, tā Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēņiņvalsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu,“ —saka tas Kungs.
9 „Jo, raugi, Es pavēlēšu sijāt Israēla namu pagānu tautu starpā tā, kā sietā sijā labības graudus, un neviens grauds nenokrīt zemē.
10 Visiem grēciniekiem manā tautā būs mirt no zobena, it īpaši tiem, kas saka: Ļaunums nepienāks mums tik tuvu, tas mūs neskars, un nekādā ziņā tas mūs nepārsteigs!
11 Tai pašā laikā Es sabrukušo Dāvida mītni uzcelšu no jauna, Es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas būs tai nolūzis, un beigās izveidošu to no jauna pilnīgi tādu, kāda tā kādreiz ir bijusi senajās dienās,
12 Tā, lai viņi iegūtu sev par īpašumu visus pāri palikušos Ēdomas ļaudis un visas tautas, kuņa starpā daudzināts mans vārds!“ —saka tas Kungs, kas to visu dara.
13 „Raugi, nāks dienas,“ —saka tas Kungs, —„kad vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība.
14 Tad Es atsaukšu atpakaļ savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās ari apdzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus.
15 Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē, ka tos vairs nekad neizrautu no viņu zemes, ko Es viņiem esmu devis!“ —saka tas Kungs, tavs Dievs.
