1 And when the day of Pentecost was fully come, they were all with one accord in one place. 2 And suddenly there came a sound from heaven as of a rushing mighty wind, and it filled all the house where they were sitting. 3 And there appeared unto them cloven tongues like as of fire, and it sat upon each of them. 4 And they were all filled with the Holy Ghost, and began to speak with other tongues, as the Spirit gave them utterance. 5 And there were dwelling at Jerusalem Jews, devout men, out of every nation under heaven. 6 Now when this was noised abroad, the multitude came together, and were confounded, because that every man heard them speak in his own language. 7 And they were all amazed and marvelled, saying one to another, Behold, are not all these which speak Galilæans? 8 And how hear we every man in our own tongue, wherein we were born? 9 Parthians, and Medes, and Elamites, and the dwellers in Mesopotamia, and in Judæa, and Cappadocia, in Pontus, and Asia, 10 Phrygia, and Pamphylia, in Egypt, and in the parts of Libya about Cyrene, and strangers of Rome, Jews and proselytes, 11 Cretes and Arabians, we do hear them speak in our tongues the wonderful works of God. 12 And they were all amazed, and were in doubt, saying one to another, What meaneth this? 13 Others mocking said, These men are full of new wine.
14 ¶ But Peter, standing up with the eleven, lifted up his voice, and said unto them, Ye men of Judæa, and all ye that dwell at Jerusalem, be this known unto you, and hearken to my words: 15 For these are not drunken, as ye suppose, seeing it is but the third hour of the day. 16 But this is that which was spoken by the prophet Joel; 17 And it shall come to pass in the last days, saith God, I will pour out of my Spirit upon all flesh: and your sons and your daughters shall prophesy, and your young men shall see visions, and your old men shall dream dreams: 18 And on my servants and on my handmaidens I will pour out in those days of my Spirit; and they shall prophesy: 19 And I will shew wonders in heaven above, and signs in the earth beneath; blood, and fire, and vapour of smoke: 20 The sun shall be turned into darkness, and the moon into blood, before that great and notable day of the Lord come: 21 And it shall come to pass, that whosoever shall call on the name of the Lord shall be saved. 22 Ye men of Israel, hear these words; Jesus of Nazareth, a man approved of God among you by miracles and wonders and signs, which God did by him in the midst of you, as ye yourselves also know: 23 Him, being delivered by the determinate counsel and foreknowledge of God, ye have taken, and by wicked hands have crucified and slain: 24 Whom God hath raised up, having loosed the pains of death: because it was not possible that he should be holden of it. 25 For David speaketh concerning him, I foresaw the Lord always before my face, for he is on my right hand, that I should not be moved: 26 Therefore did my heart rejoice, and my tongue was glad; moreover also my flesh shall rest in hope: 27 Because thou wilt not leave my soul in hell, neither wilt thou suffer thine Holy One to see corruption. 28 Thou hast made known to me the ways of life; thou shalt make me full of joy with thy countenance. 29 Men and brethren, let me freely speak unto you of the patriarch David, that he is both dead and buried, and his sepulchre is with us unto this day. 30 Therefore being a prophet, and knowing that God had sworn with an oath to him, that of the fruit of his loins, according to the flesh, he would raise up Christ to sit on his throne; 31 He seeing this before spake of the resurrection of Christ, that his soul was not left in hell, neither his flesh did see corruption. 32 This Jesus hath God raised up, whereof we all are witnesses. 33 Therefore being by the right hand of God exalted, and having received of the Father the promise of the Holy Ghost, he hath shed forth this, which ye now see and hear. 34 For David is not ascended into the heavens: but he saith himself, The LORD said unto my Lord, Sit thou on my right hand, 35 Until I make thy foes thy footstool. 36 Therefore let all the house of Israel know assuredly, that God hath made that same Jesus, whom ye have crucified, both Lord and Christ.
37 ¶ Now when they heard this , they were pricked in their heart, and said unto Peter and to the rest of the apostles, Men and brethren, what shall we do? 38 Then Peter said unto them, Repent, and be baptized every one of you in the name of Jesus Christ for the remission of sins, and ye shall receive the gift of the Holy Ghost. 39 For the promise is unto you, and to your children, and to all that are afar off, even as many as the Lord our God shall call. 40 And with many other words did he testify and exhort, saying, Save yourselves from this untoward generation.
41 ¶ Then they that gladly received his word were baptized: and the same day there were added unto them about three thousand souls. 42 And they continued stedfastly in the apostles’ doctrine and fellowship, and in breaking of bread, and in prayers. 43 And fear came upon every soul: and many wonders and signs were done by the apostles. 44 And all that believed were together, and had all things common; 45 And sold their possessions and goods, and parted them to all men , as every man had need. 46 And they, continuing daily with one accord in the temple, and breaking bread from house to house, did eat their meat with gladness and singleness of heart, 47 Praising God, and having favour with all the people. And the Lord added to the church daily such as should be saved.
1 Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildija visu namu, kur tie sēdēja,
3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess;
6 Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā.
7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: „Vai visi šie, kas runā, nav galilieši?
8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu—
9 Partieši, mēdieši, ēlāmieši un, kas dzīvojam Mezopotamijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā,
10 Friģijā un Pamfilijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti,
11 Krētieši un arabi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam?“
12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: „Kas tas ir?“
13 Bet citi zobodamies sacīja: „Tie salda vīna pilni.“
14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: „Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus;
15 Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda,
16 Bet te piepildās pravieša Joēla vārdi:
17 Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un tie sludinās praviešu mēlēm.
19 Un es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku.
20 Saule pārvērtīsies tumsā, un mēness asinīs, pirms nāks tā Kunga lielā un spožā diena.
21 Un ikviens, kas tā Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts.
22 Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt,
23 To Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši.
24 Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā viņu paturētu savā varā.
25 Jo Dāvids par viņu saka: tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos.
26 Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā.
27 Jo tu manu dvēseli nepametīsi pazemē nedz savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.
28 Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, tu mani piepildīsi ar prieku sava vaiga priekšā.
29 Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un aprakts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai.
30 Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla.
31 Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: viņš nepalika pazemē, un viņa miesa neredzēja satrūdēšanu.
32 Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.
33 Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, viņš izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat.
34 Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: tas Kungs ir sacījis manam Kungam: Sēdies man pa labo roku,
35 Tiekāms es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
36 Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.“
37 Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: „Brāļi, ko lai mēs darām?“
38 Bet Pēteris tiem atbildēja: „At-griezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.“
40 Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: „Izglābieties no šīs samaitātās cilts!“
41 Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 Visus pārņēma bailes, uņ apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 Viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ikdienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 Slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet tas Kungs ikdienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.
