1 And it came to pass, when the king sat in his house, and the LORD had given him rest round about from all his enemies; 2 That the king said unto Nathan the prophet, See now, I dwell in an house of cedar, but the ark of God dwelleth within curtains. 3 And Nathan said to the king, Go, do all that is in thine heart; for the LORD is with thee.
4 ¶ And it came to pass that night, that the word of the LORD came unto Nathan, saying, 5 Go and tell my servant David, Thus saith the LORD, Shalt thou build me an house for me to dwell in? 6 Whereas I have not dwelt in any house since the time that I brought up the children of Israel out of Egypt, even to this day, but have walked in a tent and in a tabernacle. 7 In all the places wherein I have walked with all the children of Israel spake I a word with any of the tribes of Israel, whom I commanded to feed my people Israel, saying, Why build ye not me an house of cedar? 8 Now therefore so shalt thou say unto my servant David, Thus saith the LORD of hosts, I took thee from the sheepcote, from following the sheep, to be ruler over my people, over Israel: 9 And I was with thee whithersoever thou wentest, and have cut off all thine enemies out of thy sight, and have made thee a great name, like unto the name of the great men that are in the earth. 10 Moreover I will appoint a place for my people Israel, and will plant them, that they may dwell in a place of their own, and move no more; neither shall the children of wickedness afflict them any more, as beforetime, 11 And as since the time that I commanded judges to be over my people Israel, and have caused thee to rest from all thine enemies. Also the LORD telleth thee that he will make thee an house.
12 ¶ And when thy days be fulfilled, and thou shalt sleep with thy fathers, I will set up thy seed after thee, which shall proceed out of thy bowels, and I will establish his kingdom. 13 He shall build an house for my name, and I will stablish the throne of his kingdom for ever. 14 I will be his father, and he shall be my son. If he commit iniquity, I will chasten him with the rod of men, and with the stripes of the children of men: 15 But my mercy shall not depart away from him, as I took it from Saul, whom I put away before thee. 16 And thine house and thy kingdom shall be established for ever before thee: thy throne shall be established for ever. 17 According to all these words, and according to all this vision, so did Nathan speak unto David.
18 ¶ Then went king David in, and sat before the LORD, and he said, Who am I, O Lord GOD? and what is my house, that thou hast brought me hitherto? 19 And this was yet a small thing in thy sight, O Lord GOD; but thou hast spoken also of thy servant’s house for a great while to come. And is this the manner of man, O Lord GOD? 20 And what can David say more unto thee? for thou, Lord GOD, knowest thy servant. 21 For thy word’s sake, and according to thine own heart, hast thou done all these great things, to make thy servant know them . 22 Wherefore thou art great, O LORD God: for there is none like thee, neither is there any God beside thee, according to all that we have heard with our ears. 23 And what one nation in the earth is like thy people, even like Israel, whom God went to redeem for a people to himself, and to make him a name, and to do for you great things and terrible, for thy land, before thy people, which thou redeemedst to thee from Egypt, from the nations and their gods? 24 For thou hast confirmed to thyself thy people Israel to be a people unto thee for ever: and thou, LORD, art become their God. 25 And now, O LORD God, the word that thou hast spoken concerning thy servant, and concerning his house, establish it for ever, and do as thou hast said. 26 And let thy name be magnified for ever, saying, The LORD of hosts is the God over Israel: and let the house of thy servant David be established before thee. 27 For thou, O LORD of hosts, God of Israel, hast revealed to thy servant, saying, I will build thee an house: therefore hath thy servant found in his heart to pray this prayer unto thee. 28 And now, O Lord GOD, thou art that God, and thy words be true, and thou hast promised this goodness unto thy servant: 29 Therefore now let it please thee to bless the house of thy servant, that it may continue for ever before thee: for thou, O Lord GOD, hast spoken it: and with thy blessing let the house of thy servant be blessed for ever.
1 Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā, —jo tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem—,
2 Ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: „Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām!“
3 Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: „Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirds prātā, jo tas Kungs ir ar tevi!“
4 Bet vēl tanī pašā naktī tā Kunga vārds atklājās Nātānam, un tas Kungs teica:
5 „Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: Tā saka tas Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?
6 Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai, bet Es esmu apkārt staigājis telšu miteklī.
7 Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu, —un kaut vai tikai vienai vienīgai ciltij no Israēla ciltīm, vai kādam viņu soģim, kuram Es biju uzdevis ganīt manu Israēla tautu, ko iebildis, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu?
8 Tāpēc tu tagad runā tā ar manu kalpu Dāvidu: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār manu tautu, pār Israēlu.
9 Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū.
10 Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, un tā mana vēlēšanās
11 Jau kopš tiem laikiem, kad Es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu; un tiešam Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu.
12 Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostip-rināšu viņa valstību.
13 Un tas uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem.
15 Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja.
16 Nē, —bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, —tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!“
17 Un gluži tā, kā šie vārdi, patiešām, bija teikti un šī parādība bija notikusi, tā Nātāns tos vēstīja Dāvidam.
18 Tad ķēniņš Dāvids nāca iekšā svētuma teltī, nometās tā Kunga priekšā un sacīja: „Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis!
19 Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak Kungs, mans Dievs!
20 Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu tak pats pazīsti savu kalpu, ak Kungs, mans Dievs!
21 Sava vārda labā un pēc savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas savam kalpam.
22 Tāpēc Tu esi tik liels, ak Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita, kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm.
23 Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuļras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu sev par tautu, un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas, —tavā zemē, savas tautas priekšā, ko Tu esi sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis pagānu tautas un viņu elku dievus.
24 Un tā Tu esi savu tautu, Israēlu, apstiprinājis sev par savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu.
25 Un nu, Kungs, mans Dievs, tagad šo pasludinājumu, ko Tu esi runājis, kas attiecas uz tavu kalpu un viņa namu, piepildi to visos laiku mūžos un rīkojies tā, kā Tu esi solījis!
26 Tad tavs vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs tavā priekšā.
27 Jo Tu, Kungs Cebaots, Israēla Dievs, esi atklāsmē, savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ tavs kalps arī ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu griezties pie Tevis.
28 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tikdaudz laba esi solījis savam kalpam,
29 Lai tagad Tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, ka tas pastāvētu tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar tavu svētību tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi!“
