1 Now there was long war between the house of Saul and the house of David: but David waxed stronger and stronger, and the house of Saul waxed weaker and weaker.
2 ¶ And unto David were sons born in Hebron: and his firstborn was Amnon, of Ahinoam the Jezreelitess; 3 And his second, Chileab, of Abigail the wife of Nabal the Carmelite; and the third, Absalom the son of Maacah the daughter of Talmai king of Geshur; 4 And the fourth, Adonijah the son of Haggith; and the fifth, Shephatiah the son of Abital; 5 And the sixth, Ithream, by Eglah David’s wife. These were born to David in Hebron.
6 ¶ And it came to pass, while there was war between the house of Saul and the house of David, that Abner made himself strong for the house of Saul.
7 And Saul had a concubine, whose name was Rizpah, the daughter of Aiah: and Ish-bosheth said to Abner, Wherefore hast thou gone in unto my father’s concubine? 8 Then was Abner very wroth for the words of Ish-bosheth, and said, Am I a dog’s head, which against Judah do shew kindness this day unto the house of Saul thy father, to his brethren, and to his friends, and have not delivered thee into the hand of David, that thou chargest me to day with a fault concerning this woman? 9 So do God to Abner, and more also, except, as the LORD hath sworn to David, even so I do to him; 10 To translate the kingdom from the house of Saul, and to set up the throne of David over Israel and over Judah, from Dan even to Beer-sheba. 11 And he could not answer Abner a word again, because he feared him.
12 ¶ And Abner sent messengers to David on his behalf, saying, Whose is the land? saying also , Make thy league with me, and, behold, my hand shall be with thee, to bring about all Israel unto thee.
13 ¶ And he said, Well; I will make a league with thee: but one thing I require of thee, that is, Thou shalt not see my face, except thou first bring Michal Saul’s daughter, when thou comest to see my face. 14 And David sent messengers to Ish-bosheth Saul’s son, saying, Deliver me my wife Michal, which I espoused to me for an hundred foreskins of the Philistines. 15 And Ish-bosheth sent, and took her from her husband, even from Phaltiel the son of Laish. 16 And her husband went with her along weeping behind her to Bahurim. Then said Abner unto him, Go, return. And he returned.
17 ¶ And Abner had communication with the elders of Israel, saying, Ye sought for David in times past to be king over you: 18 Now then do it: for the LORD hath spoken of David, saying, By the hand of my servant David I will save my people Israel out of the hand of the Philistines, and out of the hand of all their enemies. 19 And Abner also spake in the ears of Benjamin: and Abner went also to speak in the ears of David in Hebron all that seemed good to Israel, and that seemed good to the whole house of Benjamin. 20 So Abner came to David to Hebron, and twenty men with him. And David made Abner and the men that were with him a feast. 21 And Abner said unto David, I will arise and go, and will gather all Israel unto my lord the king, that they may make a league with thee, and that thou mayest reign over all that thine heart desireth. And David sent Abner away; and he went in peace.
22 ¶ And, behold, the servants of David and Joab came from pursuing a troop, and brought in a great spoil with them: but Abner was not with David in Hebron; for he had sent him away, and he was gone in peace. 23 When Joab and all the host that was with him were come, they told Joab, saying, Abner the son of Ner came to the king, and he hath sent him away, and he is gone in peace. 24 Then Joab came to the king, and said, What hast thou done? behold, Abner came unto thee; why is it that thou hast sent him away, and he is quite gone? 25 Thou knowest Abner the son of Ner, that he came to deceive thee, and to know thy going out and thy coming in, and to know all that thou doest. 26 And when Joab was come out from David, he sent messengers after Abner, which brought him again from the well of Sirah: but David knew it not. 27 And when Abner was returned to Hebron, Joab took him aside in the gate to speak with him quietly, and smote him there under the fifth rib , that he died, for the blood of Asahel his brother.
28 ¶ And afterward when David heard it , he said, I and my kingdom are guiltless before the LORD for ever from the blood of Abner the son of Ner: 29 Let it rest on the head of Joab, and on all his father’s house; and let there not fail from the house of Joab one that hath an issue, or that is a leper, or that leaneth on a staff, or that falleth on the sword, or that lacketh bread. 30 So Joab and Abishai his brother slew Abner, because he had slain their brother Asahel at Gibeon in the battle.
31 ¶ And David said to Joab, and to all the people that were with him, Rend your clothes, and gird you with sackcloth, and mourn before Abner. And king David himself followed the bier. 32 And they buried Abner in Hebron: and the king lifted up his voice, and wept at the grave of Abner; and all the people wept. 33 And the king lamented over Abner, and said, Died Abner as a fool dieth? 34 Thy hands were not bound, nor thy feet put into fetters: as a man falleth before wicked men, so fellest thou. And all the people wept again over him. 35 And when all the people came to cause David to eat meat while it was yet day, David sware, saying, So do God to me, and more also, if I taste bread, or ought else, till the sun be down. 36 And all the people took notice of it , and it pleased them: as whatsoever the king did pleased all the people. 37 For all the people and all Israel understood that day that it was not of the king to slay Abner the son of Ner. 38 And the king said unto his servants, Know ye not that there is a prince and a great man fallen this day in Israel? 39 And I am this day weak, though anointed king; and these men the sons of Zeruiah be too hard for me: the LORD shall reward the doer of evil according to his wickedness.
1 Kaļ-š starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks un stiprāks, kamēr Saula nams jo dienas, ko tas nodzīvoja, kļuva vājāks.
2 Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas.
3 Viņa otrs dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāchas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas.
4 Viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls.
5 Bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā.
6 Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja.
7 Bet Saulam bija bijusi blakus sieva, vārdā Riepa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: „Kāpēc tu guli pie mana tēva blakus sievas?“
8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam ir viņa radiem, ir viņa draugiem uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkā-pumu ar šo sievu!
9 Lai Dievs mani, Abneru, tagad un nākotnē soda, ja es tagad to, ko tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņa labā neizdaru,
10 Proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai!“
11 Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.
12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: „Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis.“
13 Un Dāvids deva atbildi: „Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis; un proti: tu ne-drīksti manu vaigu redzēt, arī ne nākdams tieši mani satikt, iekāms tu nebūsi atvedis pie manis Michalu, Saula meitu.“
14 Tai pašā laikā Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar uzaicinājumu: „Atdod man Michalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simt filistiešu priekšādām!“
15 Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.
16 Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bachurimai; tikai tad, kad Abners viņu uzaicināja, lai viņš ejot un griežoties atpakaļ, viņš arī tiešām atgriezās savās mājās.
17 Bet Abners bija sarunājies ar Israēla vecajiem un bija viņiem sacījis: „Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.
18 Tad nu piepildiet to! Atminieties, ka tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: Ar sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokām.“
19 Tāpat Abners bija slepeni vedis sarunas arī ar Benjamīna cilti, un pēdīgi Abners devās ceļā ar nolūku to pateikt arī Hebronā, Dāvidam pašam to dzirdot, sacīdams itin visu to, kas ļoti patika Israēlam un visiem Benjamīna cilts piederīgiem.
20 Kad nu Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,
21 Tad Abners sacīja Dāvidam: „Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!“ Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22 Un redzi, patreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas bija mierīgi aizgājis.
23 Kad nu Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās, un Joābam tika pasacīts: „Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš netraucēts ir aizgājis,“
24 Tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: „Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis?
25 Tev gan tikdaudz jāpazīst Abners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!“
26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota; bet Dāvids to nezināja.
27 Kad nu Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, —lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis.
28 Kad nu Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: „Es un mana ķēniņa valsts vara esam noziedzīgi Abnera, Nera dēla, asins izliešanā tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem!
29 Lai atbildība krīt uz Joāba galvu un uz visu viņa tēvu ģinti! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!“
30 Kad nu Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas,
31 Tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: „Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus un sērojiet Abnera dēļ!“ Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta.
32 Kad nu Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta.
33 Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: „Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
34 Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāju noziedznieku priekšā!“ Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk.
35 Kad nu visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: „Lai Dievs man dara šādi vai tādi, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!“
36 Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss tas, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs.
37 Un visa tauta, un vispār viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu.
38 Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: „Vai jūs nezināt, ka šeit šodien ir kritis liels vadonis un kapa pulku virspavēlnieks Israēla?
39 Bet es, kaut ar! svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; tas Kungs pats lai atdara jauna darba darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!“
