1 And it came to pass after this, that David enquired of the LORD, saying, Shall I go up into any of the cities of Judah? And the LORD said unto him, Go up. And David said, Whither shall I go up? And he said, Unto Hebron. 2 So David went up thither, and his two wives also, Ahinoam the Jezreelitess, and Abigail Nabal’s wife the Carmelite. 3 And his men that were with him did David bring up, every man with his household: and they dwelt in the cities of Hebron. 4 And the men of Judah came, and there they anointed David king over the house of Judah. And they told David, saying, That the men of Jabesh-gilead were they that buried Saul.
5 ¶ And David sent messengers unto the men of Jabesh-gilead, and said unto them, Blessed be ye of the LORD, that ye have shewed this kindness unto your lord, even unto Saul, and have buried him. 6 And now the LORD shew kindness and truth unto you: and I also will requite you this kindness, because ye have done this thing. 7 Therefore now let your hands be strengthened, and be ye valiant: for your master Saul is dead, and also the house of Judah have anointed me king over them.
8 ¶ But Abner the son of Ner, captain of Saul’s host, took Ish-bosheth the son of Saul, and brought him over to Mahanaim; 9 And made him king over Gilead, and over the Ashurites, and over Jezreel, and over Ephraim, and over Benjamin, and over all Israel. 10 Ish-bosheth Saul’s son was forty years old when he began to reign over Israel, and reigned two years. But the house of Judah followed David. 11 And the time that David was king in Hebron over the house of Judah was seven years and six months.
12 ¶ And Abner the son of Ner, and the servants of Ish-bosheth the son of Saul, went out from Mahanaim to Gibeon. 13 And Joab the son of Zeruiah, and the servants of David, went out, and met together by the pool of Gibeon: and they sat down, the one on the one side of the pool, and the other on the other side of the pool. 14 And Abner said to Joab, Let the young men now arise, and play before us. And Joab said, Let them arise. 15 Then there arose and went over by number twelve of Benjamin, which pertained to Ish-bosheth the son of Saul, and twelve of the servants of David. 16 And they caught every one his fellow by the head, and thrust his sword in his fellow’s side; so they fell down together: wherefore that place was called Helkath-hazzurim, which is in Gibeon. 17 And there was a very sore battle that day; and Abner was beaten, and the men of Israel, before the servants of David.
18 ¶ And there were three sons of Zeruiah there, Joab, and Abishai, and Asahel: and Asahel was as light of foot as a wild roe. 19 And Asahel pursued after Abner; and in going he turned not to the right hand nor to the left from following Abner. 20 Then Abner looked behind him, and said, Art thou Asahel? And he answered, I am . 21 And Abner said to him, Turn thee aside to thy right hand or to thy left, and lay thee hold on one of the young men, and take thee his armour. But Asahel would not turn aside from following of him. 22 And Abner said again to Asahel, Turn thee aside from following me: wherefore should I smite thee to the ground? how then should I hold up my face to Joab thy brother? 23 Howbeit he refused to turn aside: wherefore Abner with the hinder end of the spear smote him under the fifth rib , that the spear came out behind him; and he fell down there, and died in the same place: and it came to pass, that as many as came to the place where Asahel fell down and died stood still. 24 Joab also and Abishai pursued after Abner: and the sun went down when they were come to the hill of Ammah, that lieth before Giah by the way of the wilderness of Gibeon.
25 ¶ And the children of Benjamin gathered themselves together after Abner, and became one troop, and stood on the top of an hill. 26 Then Abner called to Joab, and said, Shall the sword devour for ever? knowest thou not that it will be bitterness in the latter end? how long shall it be then, ere thou bid the people return from following their brethren? 27 And Joab said, As God liveth, unless thou hadst spoken, surely then in the morning the people had gone up every one from following his brother. 28 So Joab blew a trumpet, and all the people stood still, and pursued after Israel no more, neither fought they any more. 29 And Abner and his men walked all that night through the plain, and passed over Jordan, and went through all Bithron, and they came to Mahanaim. 30 And Joab returned from following Abner: and when he had gathered all the people together, there lacked of David’s servants nineteen men and Asahel. 31 But the servants of David had smitten of Benjamin, and of Abner’s men, so that three hundred and threescore men died.
32 ¶ And they took up Asahel, and buried him in the sepulchre of his father, which was in Beth-lehem. And Joab and his men went all night, and they came to Hebron at break of day.
1 Pēc tam Dāvids vaicāja to Kungu, sacīdams: „Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?“ Un tas Kungs tam atbildēja: „Jā, noej!“ Kad Dāvids tālāk jautāja: „Uz kurieni man būs iet?“ Tad viņš saņēma atbildi: „Uz Hebronu.“
2 Tad Dāvids uz turieni nogāja kopā ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinomu un Abigailu, Nābala, Karmela iedzīvotāja, atraitni.
3 Un Dāvids lika ari saviem karavīriem, kuri bija pie viņa, ikkatram ar savu ģimeni noiet uz turieni; un tie apmetās un dzīvoja Hebronas apkārtnes pilsētās.
4 Tad nāca vīri no Jūdas un svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas ciltij. Kad nu Dāvidam tika paziņots, ka Jabešas ļaudis Gileādā Saulu ir aprakuši,
5 Tad Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un lika tiem sacīt: „Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parā-dījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši!
6 Tad nu tagad lai tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību! Un ari es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši.
7 Un nu, lai tagad jūsu rokas ir stipras paļāvībā, un kļūstiet drošsirdīgi viri! Gan Sauls, jūsu kungs, ir miris, bet Jūdas cilts ir mani svaidījusi sev par ķēniņu.“
8 Bet Abners, Nera dēls, Saula kara pulku virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanaimu.
9 Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un par ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Ēfraimu un pār Benjamīnu, —vispār pār visu Israēlu.
10 Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas cilts turējās pie Dāvida.
11 Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas cilti, bija septiņi gadi un seši mēneši.
12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanaimas un gāja uz Gibeonu.
13 Un Joābs, Cerujas dēls, ari izgāja ar Dāvida kalpiem; abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā.
14 Tad Abners sacīja Joābam: „Lai taču jaunekļi uzstājas un lai mūsu acu priekšā uzved kapa rotaļas!“ Tad Joābs sacīja: „Labi, lai notiek!“
15 Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, pēc skaita divpadsmit no Benjamīna Išbošeta, Saula dēla, priekšā un divpadsmit no Dāvida kalpiem.
16 Tad ikviens sagrāba savu pre-tinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobenu pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par—Chelkat ha Curim, un tā atrodas pie Gibeonas.
17 Kad nu šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem.
18 Un tur bija arī trīs Cerujas dēli—Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stima laukā.
19 Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru.
20 Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: „Vai tu neesi Asahēls?“ Tas atbildēja: „Es tas esmu.“
21 Tad Abners tam sacīja: „Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi, un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem un paņem viņa ieročus!“ Bet Asahēls negribēja atstāties nost no viņa.
22 Tad vēl reiz Abners viņam uzsauca: „Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?“
23 Bet kad viņš negribēja atstāties tam sekot, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, tā šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur nokrita pie zemes un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nonāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, apstājās mierā.
24 Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi.
25 Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem.
26 Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: „Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?“
27 Un Joābs atbildēja: „Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!“
28 Tad Joābs pūta taurē, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu.
29 Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākošo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jardānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanaimā.
30 Ari Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls.
31 Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīrus; tie arī visi bija pagalam.
32 Asahēlu Jūdas ļaudis pacēla un apraka viņa tēva kapā, kas atradās Betlčmē. Bet Joābs un vīna vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu.
