1 And David said in his heart, I shall now perish one day by the hand of Saul: there is nothing better for me than that I should speedily escape into the land of the Philistines; and Saul shall despair of me, to seek me any more in any coast of Israel: so shall I escape out of his hand. 2 And David arose, and he passed over with the six hundred men that were with him unto Achish, the son of Maoch, king of Gath. 3 And David dwelt with Achish at Gath, he and his men, every man with his household, even David with his two wives, Ahinoam the Jezreelitess, and Abigail the Carmelitess, Nabal’s wife. 4 And it was told Saul that David was fled to Gath: and he sought no more again for him.
5 ¶ And David said unto Achish, If I have now found grace in thine eyes, let them give me a place in some town in the country, that I may dwell there: for why should thy servant dwell in the royal city with thee? 6 Then Achish gave him Ziklag that day: wherefore Ziklag pertaineth unto the kings of Judah unto this day. 7 And the time that David dwelt in the country of the Philistines was a full year and four months.
8 ¶ And David and his men went up, and invaded the Geshurites, and the Gezrites, and the Amalekites: for those nations were of old the inhabitants of the land, as thou goest to Shur, even unto the land of Egypt. 9 And David smote the land, and left neither man nor woman alive, and took away the sheep, and the oxen, and the asses, and the camels, and the apparel, and returned, and came to Achish. 10 And Achish said, Whither have ye made a road to day? And David said, Against the south of Judah, and against the south of the Jerahmeelites, and against the south of the Kenites. 11 And David saved neither man nor woman alive, to bring tidings to Gath, saying, Lest they should tell on us, saying, So did David, and so will be his manner all the while he dwelleth in the country of the Philistines. 12 And Achish believed David, saying, He hath made his people Israel utterly to abhor him; therefore he shall be my servant for ever.
1 Un Dāvids pārdomāja savā sirdsprātā: „Taēu kādā dienā man pienāks gals no Saula rokas; nekas man cits neatliek kā steidzīgi glābties fili-stiešu zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu izglābies no viņa rokas.“
2 Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar sešsimt vīriem, kūpi bija pie viņa, pie Achiša, Maocha dēla, Gātas ķēniņa.
3 Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Achiša, ikviens ar savu ģimeni, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un Abigailu, Nābala atraitni no Karmela.
4 Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja.
5 Un Dāvids sacīja Achišam: „Ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad dodi man vietu kādā no lauku pilsētām, lai tur es tad varētu dzīvot, jo kādēļ tad tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā ar tevi kopā?“
6 Tad Achišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai.
7 Un visa tā laika ilgums, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši.
8 Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie bija, sākot ar seniem laikiem, šīs zemes iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei.
9 Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvus nevienu vīrieti un nevienu sievieti un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes; pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Achiša.
10 Un kad Achišs tam jautāja: „Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?“ Tad Dāvids atbildēja: „Jūdas, jerachmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu kuj-u reizi gadījās.“
11 Bet Dāvids neatstāja nedz vīriešus, nedz sievietes pie dzīvības, neļaudams nevienam nonākt uz Gātu, jo viņš domāja: „Lai tie nenes vēstis pret mums, sacīdami: Tā un tā Dāvids mums ir izdarījis, vai tāda un tāda ir bijusi viņa rīcība.“ Un tāds bija viņa paņēmiens visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja filistiešu zemē.
12 Un Achišs uzticējās Dāvidam un domāja: „Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem.“
