1 And the Ziphites came unto Saul to Gibeah, saying, Doth not David hide himself in the hill of Hachilah, which is before Jeshimon? 2 Then Saul arose, and went down to the wilderness of Ziph, having three thousand chosen men of Israel with him, to seek David in the wilderness of Ziph. 3 And Saul pitched in the hill of Hachilah, which is before Jeshimon, by the way. But David abode in the wilderness, and he saw that Saul came after him into the wilderness. 4 David therefore sent out spies, and understood that Saul was come in very deed.
5 ¶ And David arose, and came to the place where Saul had pitched: and David beheld the place where Saul lay, and Abner the son of Ner, the captain of his host: and Saul lay in the trench, and the people pitched round about him.
6 Then answered David and said to Ahimelech the Hittite, and to Abishai the son of Zeruiah, brother to Joab, saying, Who will go down with me to Saul to the camp? And Abishai said, I will go down with thee. 7 So David and Abishai came to the people by night: and, behold, Saul lay sleeping within the trench, and his spear stuck in the ground at his bolster: but Abner and the people lay round about him. 8 Then said Abishai to David, God hath delivered thine enemy into thine hand this day: now therefore let me smite him, I pray thee, with the spear even to the earth at once, and I will not smite him the second time. 9 And David said to Abishai, Destroy him not: for who can stretch forth his hand against the LORD’s anointed, and be guiltless? 10 David said furthermore, As the LORD liveth, the LORD shall smite him; or his day shall come to die; or he shall descend into battle, and perish. 11 The LORD forbid that I should stretch forth mine hand against the LORD’s anointed: but, I pray thee, take thou now the spear that is at his bolster, and the cruse of water, and let us go. 12 So David took the spear and the cruse of water from Saul’s bolster; and they gat them away, and no man saw it , nor knew it , neither awaked: for they were all asleep; because a deep sleep from the LORD was fallen upon them.
13 ¶ Then David went over to the other side, and stood on the top of an hill afar off; a great space being between them: 14 And David cried to the people, and to Abner the son of Ner, saying, Answerest thou not, Abner? Then Abner answered and said, Who art thou that criest to the king? 15 And David said to Abner, Art not thou a valiant man? and who is like to thee in Israel? wherefore then hast thou not kept thy lord the king? for there came one of the people in to destroy the king thy lord. 16 This thing is not good that thou hast done. As the LORD liveth, ye are worthy to die, because ye have not kept your master, the LORD’s anointed. And now see where the king’s spear is , and the cruse of water that was at his bolster. 17 And Saul knew David’s voice, and said, Is this thy voice, my son David? And David said, It is my voice, my lord, O king. 18 And he said, Wherefore doth my lord thus pursue after his servant? for what have I done? or what evil is in mine hand? 19 Now therefore, I pray thee, let my lord the king hear the words of his servant. If the LORD have stirred thee up against me, let him accept an offering: but if they be the children of men, cursed be they before the LORD; for they have driven me out this day from abiding in the inheritance of the LORD, saying, Go, serve other gods. 20 Now therefore, let not my blood fall to the earth before the face of the LORD: for the king of Israel is come out to seek a flea, as when one doth hunt a partridge in the mountains.
21 ¶ Then said Saul, I have sinned: return, my son David: for I will no more do thee harm, because my soul was precious in thine eyes this day: behold, I have played the fool, and have erred exceedingly. 22 And David answered and said, Behold the king’s spear! and let one of the young men come over and fetch it. 23 The LORD render to every man his righteousness and his faithfulness: for the LORD delivered thee into my hand to day, but I would not stretch forth mine hand against the LORD’s anointed. 24 And, behold, as thy life was much set by this day in mine eyes, so let my life be much set by in the eyes of the LORD, and let him deliver me out of all tribulation. 25 Then Saul said to David, Blessed be thou, my son David: thou shalt both do great things , and also shalt still prevail. So David went on his way, and Saul returned to his place.
1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas uzkalnā austrumos no Ješimonas?“
2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoš vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī.
3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī,
4 Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pilnīgi pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis.
5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids nu to vietu redzēja, kur Sauls ar savu kaya pulku virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kaj-a saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt,
6 Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimelecham un Abišajam, Ceruj asdēlam, Joāba brālim, teikdams: „Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?“ Un Abišajs sacīja: „Es iešu tev līdz!“
7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm nakti, tad, redzi, Sauls bija apgūlies un iemidzis savesto nometnes ratu vidū, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu.
8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: „Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!“
9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: „Nenonāvē viņu! Jo kufš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs?“
10 Un Dāvids sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, —nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai ari pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā.
11 Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! —Nē! Tāpēc nem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi; tad dosimies projām!“
12 Un tā Dāvids ņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens ari neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13 Kad nu Dāvids bija pārgājis pāri ielejas otrā pusē, tad viņš nostājās kalna galā no tiem lielā attālumā, tā ka viņu starpā bija plata atstarpe,
14 Un tad Dāvids uzsauca kajra vīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: „Vai tu neatbildi, Abner?“ Un Abners atsaucās: „Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?“
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: „Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietie-kami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?“
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: „Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Dāvids atbildēja: „Jā gan, mans kungs un ķēniņ!“
18 Tad viņš turpināja: „Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus! Ja tas ir tas Kungs, kas tevi ir maldīgā kārtā pret mani saskubinājis, tad lai Viņš ož dāvanu upupa smaržu; bet ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani ir šodien izdzinuši, ka es vairs nevaru piedalīties tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: Ej projām, kalpo citiem dieviem!
20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no tā Kunga vaiga, jo tiešām, Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt tā, kā meklē kādu blusu, jeb tā, kā irbi medī kalnos.“
21 Tad Sauls sacīja: „Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!“
22 Tad Dāvids atbildēja un teica: „Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23 Bet tas Kungs lai ikvienam atmaksa vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret tā Kunga svaidīto.
24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acis, tāpat lai mana dvēsele tiek tagad augsti turēta tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām!“
25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: „Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!“ Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
