1 And David fled from Naioth in Ramah, and came and said before Jonathan, What have I done? what is mine iniquity? and what is my sin before thy father, that he seeketh my life? 2 And he said unto him, God forbid; thou shalt not die: behold, my father will do nothing either great or small, but that he will shew it me: and why should my father hide this thing from me? it is not so . 3 And David sware moreover, and said, Thy father certainly knoweth that I have found grace in thine eyes; and he saith, Let not Jonathan know this, lest he be grieved: but truly as the LORD liveth, and as thy soul liveth, there is but a step between me and death. 4 Then said Jonathan unto David, Whatsoever thy soul desireth, I will even do it for thee. 5 And David said unto Jonathan, Behold, to morrow is the new moon, and I should not fail to sit with the king at meat: but let me go, that I may hide myself in the field unto the third day at even. 6 If thy father at all miss me, then say, David earnestly asked leave of me that he might run to Beth-lehem his city: for there is a yearly sacrifice there for all the family. 7 If he say thus, It is well; thy servant shall have peace: but if he be very wroth, then be sure that evil is determined by him. 8 Therefore thou shalt deal kindly with thy servant; for thou hast brought thy servant into a covenant of the LORD with thee: notwithstanding, if there be in me iniquity, slay me thyself; for why shouldest thou bring me to thy father?
9 And Jonathan said, Far be it from thee: for if I knew certainly that evil were determined by my father to come upon thee, then would not I tell it thee? 10 Then said David to Jonathan, Who shall tell me? or what if thy father answer thee roughly?
11 ¶ And Jonathan said unto David, Come, and let us go out into the field. And they went out both of them into the field. 12 And Jonathan said unto David, O LORD God of Israel, when I have sounded my father about to morrow any time, or the third day , and, behold, if there be good toward David, and I then send not unto thee, and shew it thee; 13 The LORD do so and much more to Jonathan: but if it please my father to do thee evil, then I will shew it thee, and send thee away, that thou mayest go in peace: and the LORD be with thee, as he hath been with my father. 14 And thou shalt not only while yet I live shew me the kindness of the LORD, that I die not: 15 But also thou shalt not cut off thy kindness from my house for ever: no, not when the LORD hath cut off the enemies of David every one from the face of the earth. 16 So Jonathan made a covenant with the house of David, saying , Let the LORD even require it at the hand of David’s enemies. 17 And Jonathan caused David to swear again, because he loved him: for he loved him as he loved his own soul. 18 Then Jonathan said to David, To morrow is the new moon: and thou shalt be missed, because thy seat will be empty. 19 And when thou hast stayed three days, then thou shalt go down quickly, and come to the place where thou didst hide thyself when the business was in hand , and shalt remain by the stone Ezel. 20 And I will shoot three arrows on the side thereof , as though I shot at a mark. 21 And, behold, I will send a lad, saying , Go, find out the arrows. If I expressly say unto the lad, Behold, the arrows are on this side of thee, take them; then come thou: for there is peace to thee, and no hurt; as the LORD liveth. 22 But if I say thus unto the young man, Behold, the arrows are beyond thee; go thy way: for the LORD hath sent thee away. 23 And as touching the matter which thou and I have spoken of, behold, the LORD be between thee and me for ever.
24 ¶ So David hid himself in the field: and when the new moon was come, the king sat him down to eat meat. 25 And the king sat upon his seat, as at other times, even upon a seat by the wall: and Jonathan arose, and Abner sat by Saul’s side, and David’s place was empty. 26 Nevertheless Saul spake not any thing that day: for he thought, Something hath befallen him, he is not clean; surely he is not clean. 27 And it came to pass on the morrow, which was the second day of the month, that David’s place was empty: and Saul said unto Jonathan his son, Wherefore cometh not the son of Jesse to meat, neither yesterday, nor to day? 28 And Jonathan answered Saul, David earnestly asked leave of me to go to Beth-lehem: 29 And he said, Let me go, I pray thee; for our family hath a sacrifice in the city; and my brother, he hath commanded me to be there: and now, if I have found favour in thine eyes, let me get away, I pray thee, and see my brethren. Therefore he cometh not unto the king’s table. 30 Then Saul’s anger was kindled against Jonathan, and he said unto him, Thou son of the perverse rebellious woman , do not I know that thou hast chosen the son of Jesse to thine own confusion, and unto the confusion of thy mother’s nakedness? 31 For as long as the son of Jesse liveth upon the ground, thou shalt not be established, nor thy kingdom. Wherefore now send and fetch him unto me, for he shall surely die. 32 And Jonathan answered Saul his father, and said unto him, Wherefore shall he be slain? what hath he done? 33 And Saul cast a javelin at him to smite him: whereby Jonathan knew that it was determined of his father to slay David. 34 So Jonathan arose from the table in fierce anger, and did eat no meat the second day of the month: for he was grieved for David, because his father had done him shame.
35 ¶ And it came to pass in the morning, that Jonathan went out into the field at the time appointed with David, and a little lad with him. 36 And he said unto his lad, Run, find out now the arrows which I shoot. And as the lad ran, he shot an arrow beyond him. 37 And when the lad was come to the place of the arrow which Jonathan had shot, Jonathan cried after the lad, and said, Is not the arrow beyond thee? 38 And Jonathan cried after the lad, Make speed, haste, stay not. And Jonathan’s lad gathered up the arrows, and came to his master. 39 But the lad knew not any thing: only Jonathan and David knew the matter. 40 And Jonathan gave his artillery unto his lad, and said unto him, Go, carry them to the city.
41 ¶ And as soon as the lad was gone, David arose out of a place toward the south, and fell on his face to the ground, and bowed himself three times: and they kissed one another, and wept one with another, until David exceeded. 42 And Jonathan said to David, Go in peace, forasmuch as we have sworn both of us in the name of the LORD, saying, The LORD be between me and thee, and between my seed and thy seed for ever. And he arose and departed: and Jonathan went into the city.
1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jona-tānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?“
2 Tad tas viņam sacīja: „Lai Dievs pasarga! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums, vai lielās, vai mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav!“
3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: „Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Bet, patiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un cik tava dvēsele dzīva, —tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!“
4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu.“
5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: „Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un lāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vaka-ram.
6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, lai es steidzīgi viņu atvaļinot, ka viņš varētu steigties uz savu tēvu pilsētu—Betlēmi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7 Un ja viņš tad teiku: Labi! tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.
8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu tā Kunga derību. Bet ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nokauj tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?“
9 Tad Jonatāns sacīja: „Lai tas tev ne mūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!“
10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: „Kas man to pateiks, kad tavs tēvs tevi būs strupi noraidījis?“
11 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Nāc, iesim laukā!“ Un tie abi izgāja laukā.
12 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir lieci-nieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu, un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,
13 Tad lai tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu!
14 Un kaut tu ne tikai, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu tā Kunga žēlastību, lai es nemirstu,
15 Bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu ne mūžam neatrautu savu labvēlību no manas ģimenes—ari tad ne, kad tas Kungs jau būs paspējis iznīcināt no zemes virsus visu Dāvida ienaidnieku pulku!“
16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: „Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!“
17 Un Jonatāns vēl reiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.
18 Un Jonatāns viņam sacīja: „Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19 Bet trešajā dienā gan tiešām noej uz to vietu, kur tu sev todien esi paslēptuvi iekārtojis, un apmeties blakus Azela akmenim.
20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.
21 Un, redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: Ej un sameklē manas bultas! Bet ja es zēnam skaidri teikšu: Redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc, un tās paņem, —tad nāc, jo viss ir labi, un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, —tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!
22 Bet ja es zēnam teikšu: Redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis—otrā pusē, —tad eji projām, jo tas Kungs tevi sūta prom.
23 Bet par šo lietu, par kujru mēs spriežam, —es un tu, redzi, lai tas Kungs pats ir starp mani un starp tevi vienīgais derības līdzzinātājs!“
24 Tad Dāvids apslēpās laukā, un kad pienāca jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie galda mielastam.
25 Un kad nu ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: „Tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķists, viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.“
27 Un notika, ka ari nākošā dienā, kas sekoja jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: „Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?“
28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: „Atvainodamies Dāvids man lūgdams lūdza atļauju, lai varētu noiet uz Betlēmi.
29 Un viņš man sacīja: Lūdzams atlaid jel mani, jo mums ir ģimenes kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos! —Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.“
30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: „Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?
31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad nosūti kādus un liec viņu atvest pie manis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!“
32 Tad Jonatāns atbildēja savma tēvam Saulam, viņam sacīdams: „Kādēl viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?“
33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.
34 Tad Jonatāns savu dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī otrā jauna mēness dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.
35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdz.
36 Un viņš sacīja savam zēnam: „Esi mudīgs, teci, lai atrastu tās bultas, ko es šaušu!“ Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri.
37 Kad nu zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: „Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?“
38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: „Ātri, pasteidzies, netūļājies!“ Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.
40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: „Ej, nones tos uz pilsētu!“
41 Kad nu zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem un viņš nometās ar savu vaigu pie zemes, un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar seju pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja, un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri.
42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā Kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, —tā tas lai paliek mūžīgi!“
43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
