1 And Hiram king of Tyre sent his servants unto Solomon; for he had heard that they had anointed him king in the room of his father: for Hiram was ever a lover of David. 2 And Solomon sent to Hiram, saying, 3 Thou knowest how that David my father could not build an house unto the name of the LORD his God for the wars which were about him on every side, until the LORD put them under the soles of his feet. 4 But now the LORD my God hath given me rest on every side, so that there is neither adversary nor evil occurrent. 5 And, behold, I purpose to build an house unto the name of the LORD my God, as the LORD spake unto David my father, saying, Thy son, whom I will set upon thy throne in thy room, he shall build an house unto my name. 6 Now therefore command thou that they hew me cedar trees out of Lebanon; and my servants shall be with thy servants: and unto thee will I give hire for thy servants according to all that thou shalt appoint: for thou knowest that there is not among us any that can skill to hew timber like unto the Sidonians.
7 ¶ And it came to pass, when Hiram heard the words of Solomon, that he rejoiced greatly, and said, Blessed be the LORD this day, which hath given unto David a wise son over this great people. 8 And Hiram sent to Solomon, saying, I have considered the things which thou sentest to me for: and I will do all thy desire concerning timber of cedar, and concerning timber of fir. 9 My servants shall bring them down from Lebanon unto the sea: and I will convey them by sea in floats unto the place that thou shalt appoint me, and will cause them to be discharged there, and thou shalt receive them: and thou shalt accomplish my desire, in giving food for my household.
10 So Hiram gave Solomon cedar trees and fir trees according to all his desire. 11 And Solomon gave Hiram twenty thousand measures of wheat for food to his household, and twenty measures of pure oil: thus gave Solomon to Hiram year by year. 12 And the LORD gave Solomon wisdom, as he promised him: and there was peace between Hiram and Solomon; and they two made a league together.
13 ¶ And king Solomon raised a levy out of all Israel; and the levy was thirty thousand men. 14 And he sent them to Lebanon, ten thousand a month by courses: a month they were in Lebanon, and two months at home: and Adoniram was over the levy. 15 And Solomon had threescore and ten thousand that bare burdens, and fourscore thousand hewers in the mountains; 16 Beside the chief of Solomon’s officers which were over the work, three thousand and three hundred, which ruled over the people that wrought in the work. 17 And the king commanded, and they brought great stones, costly stones, and hewed stones, to lay the foundation of the house. 18 And Solomon’s builders and Hiram’s builders did hew them , and the stonesquarers: so they prepared timber and stones to build the house.
1 Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot ar Lielo upi, un ari pār it visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Tie visi kārtīgi nesa meslus un pildīja Salamanam klaušas visu viņa mūžu.
2 Un Salamana pārtikas deva vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu;
3 Desmit treknu bajrotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gaceles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni,
4 Jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus Lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt.
5 Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Dana līdz pat Bēršebai it visu Salamana dzīves laiku.
6 Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā ari divpadsmit tūkstoši jātnieku.
7 Un šie pārvaldnieki tad apgādāja ar pārtiku ķēniņu Salamanu un ari ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos, katrs savu mēnesi. Un tie nepielaida, ka kaut kā trūktu.
8 Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, ikviens pēc savas kārtas.
9 Un Dievs deva Salamanam gudrību un izpratni līdz visaugstākai pakāpei un tik pat daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā.
10 Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība.
11 Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Etānu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Chalkolu un Dārdu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām pagānu tautām visapkārt.
12 Un viņš sacerēja un lietoja trīsdesmit tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas.
13 Viņš allaž runāja līdzībās par kokiem, no ciedru koka sākot, kāds atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūjru plaisās. Savās dziesmās viņs runāja par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm.
14 Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Ari visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību.
15 Arī Tiras ķēniņš Hīrāms nosūtīja savus kalpus pie Salamana, jo viņš bija dzirdējis, ka viņu bija svaidījuši par ķēniņu viņa tēva vietā, un Hīrāms bija bijis Dāvida apbrīnotājs visu viņa mūža laiku.
16 Un Salamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams:
17 „Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu tā Kunga, sava Dieva, vārdam tās kaja darbības dēl, ar kādu tam uzmācās no visām pusēm viņa ienaidnieki, līdz kamēr tas Kungs pats viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām.
18 Bet tagad, lūk, tas Kungs man ir devis mieru visās malās, un nav neviena paša pretinieka nedz kādas citas nelaimes, kas varētu draudēt.
19 Un tādēļ, lūk, es esmu nolēmis uzcelt namu tā Kunga, mana Dieva vārdam tā, kā tas Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: „Tavs dēls, kupu Es nosēdināšu uz tava troņa, tas lai uzceļ namu manam vārdam.“
20 Un tādēļ dod pavēli, ka manām vajadzībām tiek nocirsti ciedri Libanona kalnos. Un mani kalpi lai pievienojas taviem kalpiem. Un es tev došu algu tavu kalpu vajadzībām tikdaudz, cik tu pats noteiksi, jo tu pats labi zini, ka mums neviena cita nav, kas prastu kokus tik labi cirst kā sidonieši.“
21 Un notikās, kad Hīrāms dzirdēja Salamana vārdus, tad viņš no sirds nopriecājās un sacīja: „Šodien lai ir svētīts tas Kungs, kas Dāvidam devis gudru dēlu, kāds tagad valda pār šo lielo tautu.“
22 Un Hīrāms deva ziņu Salamanam, sacīdams: „Es esmu dzirdējis to vēsti, kādu tu man esi atsūtījis. Es esmu ar mieru izpildīt visas tavas vēlēšanās ciedru un ciprešu koku ziņā.
23 Mani kalpi šos kokus nogādās no Libanona lejā līdz jūŗai, un es tos ar plostiem novedīšu pa jūras ceļu uz to vietu, kādu tu pats man norādīsi. Un tur es tad plostus izjaukšu, ka tu tos pats no turienes varēsi aizgādāt. Bet tu atkal izpildīsi manu vēlēšanos, piegādādams manam namam pārtiku.“
24 Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un ciprešu kokus, kā tas bija pats vēlējies.
25 Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūkstošus koru kviešu pārtikai un divdesmit tūkstošu koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus.
26 Un tas Kungs piešķīra Salamanam gudrību gluži tā, kā Viņš to tam bija solījis, un miers valdīja Hīrāma un Salamana starpā; un tie abi noslēdza savienību.
27 Un ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klaušu darbu pildītājus. Un bija pavisam trīsdesmit tūkstoši viru, kas pildīja klaušas.
28 Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu: ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, tos apmainot: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus—mājās. Bet Adonīrāms bija klaušu pildītāju uzraugs.
29 Un Salamanam bija ari vēl septiņdesmit tūkstoši kravu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmeņkaļu kalnu apgabalos.
30 Un pārvaldnieku vien pār darba uzraugiem, kas darbus pārraudzīja, Salamanam bija trīs tūkstoši un trīs simti. Tie pārvaldīja ļaudis, kas veica darbus.
31 Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam.
32 Tā Salamana namdari kopā ar Hīrāma namdariem un ar ļaudīm no Biblosas ar kaltiem apcirta akmeņus un apdarināja kokus un akmeņus nama celšanai.
