Ūdens uzglabāšanai izmantoja akmens krūkas. Tās parasti izgatavoja no kaļķakmens. Krūkas formu izkala ar āmuru un kaltu, bet pēc tam virsmu noslīpēja gludu. Ir atrasti arī šķīvji un krūzes, it īpaši no otrā tempļa laikiem.
Akmens un šķīstība
Saskaņā ar dažādām ebreju rabīnu tradīcijām pastāv saistība starp akmens izmantošanu un rituālo šķīstību. Kad māla trauki bija kļuvuši nešķīsti, tos saskaņā ar likumu (3. Mozus 11:33) bija jāsadauza. Bet akmens krūkas nevarēja kļūt nešķīstas. Turklāt akmens krūkā varēja attīrīt ūdeni. Iespējams, ka uz to arī attiecas Jāņa 2:6–7 minētā “šķīstīšanās paraža”. Stāstā par kāzām Kānā teikts: “Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!””
Akmens krūkas otrā tempļa laikā
1. gs. bija daudz darbnīcu, it īpaši ap Jeruzālemi, kurās izgatavoja akmens traukus. Acīmredzot tajā laikā tie bija īpaši pieprasīti. Tas tāpēc, ka otrā tempļa laikā ebreju šķīstīšanās likumus interpretēja stingrāk. Akmens priekšmeti nevarēja kļūt nešķīsti, savukārt māla trauki, kas bija kļuvuši nešķīsti, bija jāsadauza.
Ļoti izplatīts priekšmets bija liela krūze ar rokturiem. Nav zināms, kādiem nolūkiem izmantoja šīs krūzes. Varbūt tās bija paredzētas vien dzeršanai, bet ir iespējams, ka tās izmantoja arī šķīstīšanās rituālam, piemēram, roku mazgāšanai.
Akmens trauki bija populāri arī tāpēc, ka tie bija daudz izturīgāki par māla traukiem. Taču tie bija arī dārgāki. Īpaši bagāti cilvēki varēja atļauties akmens traukus. Ir atrasti akmens šķīvji un bļodas no 1. gs., kas izrādās, ir importēto sudraba vai ar glazūru pārklāto trauku kopijas.
