4. Mozus grāmatā ir daudz norādījumu un priekšrakstu. Svarīga tēma, kura atrodasšo norādījumu un priekšrakstu pamatā, ir svētums.
Grāmatas nosaukums
Nosaukums “4. Mozus grāmata” jeb “Skaitļi” (pēc Romas katoļu tradīcijas) ir radies no šīs grāmatas nosaukuma Vulgātā. Latīņu vārds Numeri nozīmē “Skaitļi”. Šis nosaukums norāda uz vienu no šīs grāmatas tēmām: israēliešu reģistrēšanu, skaitīšanu un organizēšanu, kamēr tie, ceļojot uz Dieva apsolīto zemi, atradās tuksnesī. Ebreju Bībelē šīs grāmatas nosaukums ir Bemidbar, “Tuksnesī”, kas ir viens no pirmajiem vārdiem šajā grāmatā.
Saturs
4. Mozus grāmata ir cieši saistīta ar 2. Mozus grāmatu un 3. Mozus grāmatu. 3. Mozus grāmatā ir stāstīts par to, kā israēlieši dzīvoja pēc ceļojuma cauri Sīnaja tuksnesim. Tuksnesī israēlieši ne reizi vien saceļas pret Dievu un pret Mozu, jo baidās par savu nākotni un ar ilgām domā par Ēģiptē pavadīto laiku. Tāpēc, ka tiem trūkst ticības un nav vēlēšanās iekarot Kanaānas zemi, tiem četrdesmit gadus jāceļo pa tuksnesi. Taču lielā mērā ir akcentēta arī Dieva uzticīgā rūpēšanās par Israēlu un Mozus apņēmības pilnā nodošanās Dievam un savai tautai.
Tas veido fonu, uz kura parādās nākamā grāmata – 5. Mozus grāmata.
Tēma
Norādījumi un priekšraksti 4. Mozus grāmatā satur daudzas paralēles ar citām grāmatām Pentateihā. Svarīga šīs grāmatas tēma ir svētums:
- svētā Dieva klātbūtne savas tautas vidū;
- arī citiem motīviem tekstā ir saistība ar svētumu gan pozitīvā, gan negatīvā veidā.
4. Mozus grāmata cenšas pārliecināt lasītājus par nepieciešamību cienīt to, kas ir svēts, un pasargāt sevi no nešķīstības. Tikai tad Dievs var dzīvot savu ļaužu vidū.
Stils
4. Mozus grāmatā ir pārstāvēti dažādi literatūras žanri, ieskaitot:
- naratīvus,
- pravietojumus,
- likumus,
- liturģiskos norādījumus,
- sarakstus.
Visaptverošie, nedaudz vienmuļie saraksti un pārskati šajā grāmatā ieņem daudz vietas, savukārt naratīvu daļas parasti ir diezgan īsas. Kā izņēmums tam ir stāsts par Bileāmu (4. Mozus 22–24). Tas ir rūpīgi izstrādāts stāsts ar ironiskiem fragmentiem par runājošu ēzeli un pravietiskiem izteikumiem poētiskā formā. Šie poētiskie fragmenti ir formulēti elegantākā stilā. Tas attiecas arī uz priesteru svētību vārdiem, kas atrodami 4. Mozus 6:24–26.
Atrašanās vieta Bībelē
4. Mozus grāmata ir ceturtā grāmata Pentateihā, kas ir piecu grāmatu komplekts, kuras ebreju tradīcijā sauc par Toru.
4. Mozus grāmata: uzbūve
4. Mozus grāmatai ir trīs daļas, kuras atšķiras ar savu ģeogrāfisko situāciju:
- Sīnaja tuksnesī (4. Mozus 1:1–10:10);
- ceļojumā caur Sīnaja tuksnesi uz Moāba līdzenumu (4. Mozus 10:11–22:1);
- Moāba līdzenumā (4. Mozus 22:2–36:13).
Sīnaja tuksnesī
Šīs grāmatas pirmā daļa ir jālasa kā tiešs 2. Mozus grāmatas un 3. Mozus grāmatas turpinājums. Tā sākas ar tautas skaitīšanu un organizēšanu. Pēc tam nāk likumi, noteikumi un kulta norādījumi, kas sagatavo ļaudis ceļojumam pa tuksnesi.
Ceļā uz Moāba līdzenumu
Otrajā daļā ir aplūkots grūtais ceļojums pa Sīnaja tuksnesi uz Moābu. Šeit atkārtojas visdažādākie motīvi no 2. Mozus grāmatas, ieskaitot tautas izmisumu, žēlošanos un sacelšanos pret Mozus autoritāti. Šajā daļā ir arī norādījumi un noteikumi šim ceļojumam un tam laikam, kad tie sasniegs apsolīto zemi.
Moāba līdzenumā
Trešajā daļā Israēls tiek tālāk sagatavots Kanaānas ieņemšanai, uz ko norādīja Bileāms. Tiek veikta vēl viena tautas skaitīšana, norādīts Mozus pēctecis un sniegti norādījumi par upurēšanu un svētkiem.
4. Mozus grāmata: sarakstīšanas laiks
Saskaņā ar mūsdienu viedokli 4. Mozus grāmata savu pašreizējo formu ir ieguvusi Bābeles trimdas laikā.
Tradicionālais uzskats par sarakstīšanas laiku
Sākot ar Ezras un Nehemijas laiku (aptuveni 450. g. pirms Kristus) sāka pierakstīt Pentateiha grāmatas, ieskaitot 4. Mozus grāmatu, kas tika piedēvētas Bībeles tēlam Mozum. Tāpēc cilvēki tās sauc arī par “piecām Mozus grāmatām”.
Mūsdienu uzskats par sarakstīšanas laiku
Mūsdienās lielāka daļa zinātnieku pieņem to, ka 4. Mozus grāmata tās pašreizējo formu ir ieguvusi ilga stāstu nodošanas un pierakstīšanas procesa rezultātā. Dažas 4. Mozus grāmatas daļas varētu attiecināt uz senajām tradīcijām Israēla un Jūdas ķēniņu valdīšanas laikā (1000.–586. g. pirms Kristus). Rediģēšanas process būtu varējis sākties tajā laikā un varēja būt pabeigts ebreju kopienā otrā Tempļa laikā (pēc 515. g. pirms Kristus)
