3. Mozus grāmatā ir ietverta dažāda veida un dažādas izcelsmes noteikumi un norādījumi, kas daļēji atrodami arī 2. Mozus, 4. Mozus un 5. Mozus grāmatā.
Grāmatas nosaukums
Nosaukums “3. Mozus grāmata” jeb “Levīti” (pēc Romas katoļu tradīcijas) ir radies no šīs grāmatas nosaukuma Septuagintā. Grieķu vārds Leuiticus nozīmē “levītisks”, tā parādot, ka šajā grāmatā sniegti norādījumi priesteriem un levītiem. Šīs grāmatas pirmais vārds ebreju valodā ir “Vajjikra” – “Un Viņš aicināja”, kuru izmanto par nosaukumu ebreju Bībelē.
Saturs
3. Mozus grāmatu veido noteikumi un norādījumi par to, kādai jābūt dievkalpojumu norisei un kādai jābūt sabiedrības dzīves pārvaldībai. Šajā grāmatā atrodas arī vairāki aprakstoši teksta fragmenti un daži stāstījuma fragmenti. Taču lielāko grāmatas daļu veido Mozus runas, kurās viņš atbilstoši Dieva pavēlei dod norādījumus un noteikumus priesteriem un tautai.
Grāmatā ir dažādas svarīgas tēmas:
- Svētums. Israēlam pavēl būt svētai tautai. Tad svētais Dievs var dzīvot viņu vidū un Viņš dāvās tiem dzīvību un labklājību.
- Ļoti svarīgi ir arī tādi jēdzieni kā grēks, nešķīstība, šķīstīšana un grēku izpirkšana.
Galvenais pants
Israēlam ir pavēlēts būt par svētu tautu, lai svētais Dievs varētu dzīvot viņu vidū. Vissvarīgākais pants par šo tēmu ir 3. Mozus 19:2: “Esiet svēti, jo es esmu svēts – Kungs, jūsu Dievs!”
Didaktiska un pamudinoša
3. Mozus grāmata ir didaktiska:
- 3. Mozus 1–16 ir jālasa kā mācību teksts priesteriem.
- 3. Mozus 17–27 ir jālasa kā mācību teksts priesteriem un tautai.
Tajā pašā laikā šī grāmata sniedz arī pamudinājumu:
- Tā aicina ievērot dotos norādījumus.
- Dažreiz tas asociējas ar soda vai balvas paredzēšanu.
Daudzi noteikumi, kas Israēla tautai doti 3. Mozus grāmatā, joprojām spēlē lielu lomu mūsdienu ebreju dzīvē. Galvenokārt vēl joprojām tiek rūpīgi ievēroti noteikumi par šķīstību un nešķīstību.
Stils
Grāmatas stils ir objektīvs un juridisks; daudzie norādījumi ir ļoti precīzi un detalizēti izskaidroti. Tam raksturīgs daudz nemainīgu vārdu formu un daudz atkārtojumu.
Atrašanās vieta Bībelē
3. Mozus grāmata ir trešā grāmata Pentateihā, kas ir piecu grāmatu komplekts, kuru ebreju tradīcijā sauc par Toru. Šī grāmata sevi piesaka kā 2. Mozus grāmatas turpinājumu.
3. Mozus grāmata: uzbūve
3. Mozus grāmatā var izdalīt divas daļas. Pirmajā daļā ir norādījumi priesteriem par upurēšanas dievkalpojumiem. Otrajā daļā ir tautai domātie noteikumi attiecībā uz to, kā tai jādzīvo.
Noteikumi priesteriem
Pirmo daļu (3. Mozus 1–16) veido šādi apakšiedalījumi:
- norādījumi par dažādiem upuriem (3. Mozus 1–7);
- priesteru iesvētīšana amatam un upurēšanas dievkalpojumu organizēšana (3. Mozus 8–10);
- likumi par šķīstības ievērošanu attiecībā uz pārtiku un fizisko neveselību (3. Mozus 11–15);
- noteikumi par Izlīguma dienu (3. Mozus 16).
Noteikumi tautai
Otrajā daļā (3. Mozus 17–27) ir ietverts liels skaits likumu un noteikumu attiecībā uz svētumu, kas tautai bija jāievēro:
- norādījumi 3. Mozus 18–20 galvenokārt attiecas uz sabiedriskajām un seksuālajām attiecībām;
- 3. Mozus 21:1–24:9 ir norādījumi par Dieva pielūgsmi, kā arī liturģiskais kalendārs 3. Mozus 23; 3. Mozus 24:10–23 ir stāsts, kurā izklāstīti noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi pret ārzemniekiem un israēliešiem;
- 3. Mozus 25–26 apraksta septītā gada un jubilejas gada praksi;
- 3. Mozus 27 pabeidz šo grāmatu ar noteikumiem par zvēresta izpirkšanu.
3. Mozus grāmata: sarakstīšanas laiks
Dažas 3. Mozus grāmatas daļas, iespējams, attiecas uz Israēla un Jūdas ķēniņu laiku. Šī grāmata savu galīgo formu ieguva Bābeles trimdas laikā un laika posmā pēc tās.
Tradicionālais uzskats par sarakstīšanas laiku
Sākot ar Ezras un Nehemijas laiku (aptuveni 450. g. pirms Kristus) sāka pierakstīt Pentateiha grāmatas, ieskaitot 3. Mozus grāmatu, kas tika piedēvētas Bībeles tēlam Mozum. Tāpēc cilvēki tās sauc arī par “piecām Mozus grāmatām”.
Mūsdienu uzskats par sarakstīšanas laiku
Mūsdienās lielākā daļa zinātnieku piekrīt uzskatam, ka 3. Mozus grāmata ietver noteikumus un norādījumus par upuru pienešanu no dažādiem laika periodiem. Laika gaitā šos tekstus apkopoja un uzrakstīja. Šis tekstu savākšanas un rediģēšanas process būtu varējis sākties Israēla un Jūdas ķēniņu valdīšanas laikā(aptuveni 1000.–586. g. pirms Kristus) un varēja būt pabeigts ebreju kopienā otrā Tempļa laikā (pēc 515. g. pirms Kristus).
