1. Mozus grāmata
Grāmatas nosaukums
Nosaukums “1. Mozus grāmata” jeb “Iesākums” (pēc Romas katoļu tradīcijas) ir radies no šīs grāmatas nosaukuma Septuagintā {{topic_289_Septuagint}}. Grieķu vārds Genesis nozīmē “radīšana”, “izcelsme”, “kļūšana”. Atbilstoši Romas katoļu tradīcijai nosaukumā “Iesākums” ir ietverta atsauce uz grāmatas saturu – stāstu par to, kā radās pasaule, cilvēce un Israēla tauta.
Šīs grāmatas pirmais vārds ebreju valodā Bereshit – “Iesākumā” – tiek izmantots par tās nosaukumu ebreju Bībelē.
Saturs
Ar stāstu palīdzību 1. Mozus grāmata skaidri ilustrē to, ka:
- ir viens Dievs;
- īpašā saikne starp šo Dievu un viņa tautu aizsākās jau senatnē;
- Dievs, kurš noslēdza derību ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu, ir tas pats Dievs, kurš visu radīja.
Tēma, kas caurstrāvo šos stāstus, ir Dieva apsolījums, ka viņš Israēlu padarīs par lielu tautu un dos tiem pašiem savu zemi.
Stils
Grāmatā galvenokārt ir stāsti, taču tur ietvertas arī ģenealoģijas, dzejas fragmenti, svētības un lāsti. Stāsti ir emocionāli vēstījumi, un lasītājs jūtas tuvs dažādiem stāstu varoņiem. Poētiskos tekstus raksturo pacilāts stils, lakonisms un liels izteiksmes spēks. Ģenealoģijas ir uzrakstītas objektīvi.
Atrašanās vieta Bībelē
1. Mozus grāmata ir pirmā grāmata Pentateihā {{topic_232_Pentateuch}}, piecu grāmatu komplektā, kuru ebreju tradīcija sauc par Toru.
1. Mozus grāmata: uzbūve
1. Mozus grāmatā ir divas atšķirīgas daļas:
- pirmvēsture – 1. Mozus 1–11 {%Genesis 1–11%};
- israēliešu agrīnā vēsture – 1. Mozus 12–50 {%Genesis 12–50%}.
Pirmvēsture
1. Mozus 1–11 {%Genesis 1–11%} ir attēlota pasaules pirmvēsture:
- Pirmajās nodaļās ir stāsti par debesu un zemes radīšanu, par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā un par Kainu un Ābelu. Stāsti parāda, kāds ir cilvēks un ko viņš spēj izdarīt.
- Tālāk tiek stāstīts, kā pasauli iznīcināja lielie ūdensplūdi un kā Noass ar ģimeni tika izglābti šķirstā. Šķiet, ka ūdensplūdi ir radīšanas izjaukšana, taču Dievs dod jaunu sākumu.
- Izmantojot vairākas ģenealoģijas, kas uzrakstītas 1. Mozus 4., 5., 10. un 11. nodaļā, tiek pausts viedoklis, ka Ādams ir visas cilvēces kopīgais priekštecis.
- Pirmvēsture beidzas ar Bābeles torņa celtniecību. Šis stāsts sniedz skaidrojumu, kāpēc tautas ir izkaisītas pa zemes virsu un runā dažādās valodās.
Agrīnā vēsture
1. Mozus grāmatā no 11. līdz 50. nodaļai {%Genesis 11–50%} uzrakstītie stāsti par Israēla tautas senčiem tiek stāstīti nepārtrauktas ģimenes vēstures veidā:
- Vispirms ir Teraha un viņa pēcnācēju vēsture ar stāstiem par Ābrahāmu un Sāru (1. Mozus 11:27–25:18 {%Genesis 11:27–25:18%}).
- Tālāk ir Īzaka un viņa pēcnācēju vēsture ar stāstiem par abiem viņa dēliem – Jēkabu un Ēsavu (1. Mozus 25:19–36:43 {%Genesis 25:19–36:43%}).
- 1. Mozus grāmatas pēdējā daļā ir aplūkota Jēkaba un viņa pēcnācēju vēsture, kurā viņa dēls Jāzeps ieņem galveno lomu (1. Mozus 37:1–50:26 {%Genesis 37:1–50:26%}).
Svarīga tēma šajos stāstos ir apsolījums par pēcnācējiem un tas, kā šo apsolījumu apdraud bezbērnu problēma. Pārsteidzoši ir tas, ka šis apsolījums nepiepildās ar vecākā dēla starpniecību (1. Mozus 21:2 {%Genesis 21:2%} un 1. Mozus 27:1–45 {%Genesis 27:1–45%}).
1. Mozus grāmata: sarakstīšanas laiks
1. Mozus grāmata ir iznākums ilgam procesam, kurā stāsti tika nodoti no vienas paaudzes otrai un rediģēti. Saskaņā ar mūsdienu uzskatu šis process tika pabeigts Bābeles trimdas {{topic_1219_Babylonian exile}} laikā.
Tradicionālais uzskats par sarakstīšanas laiku
Sākot ar Ezras un Nehemijas laiku (aptuveni 450. g. pirms Kristus), sāka pierakstīt Pentateiha {{topic_232_Pentateuch}} grāmatas, ieskaitot 1. Mozus grāmatu, kas piedēvēta Bībeles tēlam Mozum. Tāpēc cilvēki tās sauc arī par “piecām Mozus grāmatām”.
Mūsdienu uzskats par sarakstīšanas laiku
Mūsdienās lielāka daļa zinātnieku uzskata, ka 1. Mozus grāmata tās pašreizējo formu ir ieguvusi ilga seno tradīciju nodošanas un pierakstīšanas procesa gaitā. Šā procesa laikā vecākie teksti tika rediģēti un papildināti ar vēlākiem tekstiem. Rediģēšanas process būtu varējis sākties Israēla un Jūdas ķēniņu valdīšanas laikā (aptuveni 1000.– 586. g. pirms Kristus) un varēja būt pabeigts ebreju kopienā otrā Tempļa laikā (pēc 515. g. pirms Kristus).
